Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar socioloģi Intu Mieriņu par savstarpējo uzticēšanos sabiedrībā un uzticēšanos politikai, par politiskajām attieksmēm un to, kā tās veidojas, par sociālo mediju radīto spriedzi publiskajā diskusijās.

Kas ir politiskās attieksmes, kāpēc vieni domā, ka ir konservatīvi, citi domā, ka viņi ir labēji, bet patiesībā ir kreisi; vai un kā mēs mantojam savas politiskās pārliecības, kā iegūstam to, ko ieraugām, reizi mēnesī skatot politisko partiju reitingus, un kā mēs tajos atpazīstam sevi?

„Man liekas, tā lauku skolu situācija ir tipisks gadījums, kas labi raksturo sabiedrības politiskās attieksmes un attiecības ar varu,” vērtē Inta Mieriņa. „Mums pašiem bija pētījums (Latvijas Universitātes) Filozofijas un socioloģijas institūtā pirms dažiem gadiem ar Norvēģijas grantu atbalstu, kur mēs analizējām Latvijas mazās lauku skolas un tieši to situāciju, kas tur notiek, kas notiek, kad skola tiek aizvērta, kad tā netiek aizvērta, bija arī šis modelis, kad skola ir kā multifunkcionāls centrs un skola mēģina kaut kā izdzīvot, izmantojot visādas metodes.

Mēs arī salīdzinājām ar Norvēģiju, mēs braucām uz turieni, mēs runājām ar šiem skolotājiem, ar pašvaldības cilvēkiem, ar vecākiem un tā. Tas, ko tas

pētījums parādīja, ka laukos skola nav tikai izglītības iestāde, laukos šī skola ir kopienas centrs, tas ir kaut kas, ko cilvēki uztver ļoti sāpīgi, jo būtībā tā ir kā kopienas sirds un tā sajūta bieži vien cilvēkiem ir tāda, ka, ja šī skola tiek aizslēgta, tad būtībā tas ir kā simbols, ka nu viss, vienkārši viss, dzīve apstājās, vairs te neviens nebrauks dzīvot, vienkārši tā sirds ir izrauta. Sakiet, ka tā ir subjektīva uztvere, bet arī šai subjektīvai uztverei ir nozīme.

Līdz ar to, teiksim, arī varbūt dažkārt nāk no ministrijas puses komunicējot, kas runā par to, ka statistika rāda, ka Latvijā…

Izglītības kvalitātes rādītāji?

Jā, izglītības kvalitātes rādītāji. Protams, ir taisnība tas, ka Latvijā finansējums uz vienu skolēnu ir lielāks nekā vidēji Eiropas Savienībā, kas, protams, nozīmē, ka ir salīdzinoši dārgi uzturēt šīs lauku skolas. Vienkārši komunikācija, ja runā, teiksim, par to kvalitāti un tā, tas iet garām, mēs tā kā runājāmies otram garām un cilvēki vienkārši to uztver pavisam savādāk, un rodas vienkārši šī nesapratne starp ierēdņiem, starp ministrijām un starp šiem reāliem cilvēkiem, kas ar to strādā.”

Kad vērojam, piemēram, politisko partiju reitingu izmaiņas, spriežam, kā viens vai otrs notikums ir ietekmējis šos reitingus krasi vai mazāk. Atšķirībā no, piemēram, vērtībām, ko socioloģijā uzskata, ka tās mainās ļoti lēni, ar politiskām attieksmēm ir savādāk.

Inta Mieriņa: Atkarībā no tā, par kādām politiskajām attieksmēm mēs runājam. Ja mēs skatāmies uz tādām attieksmēm, kā politiskā uzticēšanās, tā ir lieta, kas var mainīties ļoti strauji. Viens notikums un...

Mēs arī redzējām, kas notika, piemēram, Covid kontekstā. Covid bija viena no lietām, kas vēl vairāk sagrāva sabiedrības uzticēšanos politiķiem. Kā šis jautājums tika komunicēts, varbūt ne vienmēr tik veiksmīgi. Mēs vienkārši redzējām aptaujās, ka šī politiskā uzticēšanās, kas jau bija zema, ir vēl vairāk nokritusi.

Bet ir citas politiskās attieksmes, ko literatūrā sauc par simboliskām jeb dziļi iesakņotām attieksmēm, kā, piemēram, attieksme pret sistēmu, attieksme par demokrātiju. Vai tu uzskati, ka šī ir labāka sistēma, vai tu labāk vēlētos kaut ko citu? Tas ir tas, kas tik ātri nemainās. Tas arī ir pareizi, jo uzticēšanās ir kā jutīgāks indikators. Piemēram, valdības nāk un iet, un atkarībā no tā, kas ir pie varas, attiecīgi arī cilvēkiem šī uzticēšanās palielinās, vai samazinās. Kaut kādi lēmumi, kas tiek pieņemti, es nezinu, teiksim, viendzimuma pāru regulējums vai kaut kas tamlīdzīgs kaut kādā daļā sabiedrības tas pavilks uz augšu, kaut kādā - uz leju. Tā kā, tas viss mainās, un tas ir normāli, un tā tam ir jābūt, tā ir normāla daļa no politiskā procesa.

Vēl viena lieta, runājot tieši par šo attieksmju noturīgumu, dažkārt ir izskanējusi arī doma, es zinu, ka bijušais prezidents Levits runāja par to, ka šī neuzticēšanās politiķiem, ka tas varētu būt saistīts ar padomju mantojumu, ka mēs esam pieraduši neuzticēties varai. Tā bija viena no manu pētījumu tēmām, kur arī es analizēju, kā tad ir, vai tā ir vai nav, un, izmantojot diezgan sarežģītas arī statistiskas metodes, man arī izdevās parādīt to, ka attiecībā uz uzticēšanos politiķiem, politiskajām partijām, ka pilnīgi noteikti, ka tā nav.

Cilvēka viedoklis atspoguļo to, ko viņi domā par šo partiju darbu. Taču attiecībā uz politiskajām kompetencēm, uz interesi un izpratni par politiku, tur gan mēs redzam zināmā mērā šo padomju mantojumu. Tās paaudzes, kas ir augušas varbūt vairāk ne tikai padomju laikos, bet, kas ir interesanti, arī tās, kas ar politiku socializējušās juku laikos deviņdesmitajos gados, tur mēs vairāk redzam priekšstatu, ka es īsti neorientējos politiskajos notikumos, un izpratne par politiskiem notikumiem ir mazāka. Un tas iet līdzi cauri paaudzēm.

Nevis, ka tas tiek pārmantots, bet tas vairāk ir paaudzei, kurai ir šī tiešā pieredzē, dzīvojot Padomju Savienībā.

Inta Mieriņa: Ne tikai Padomju Savienībā.

Tas ir atkal viens nepareizi iesakņojies priekšstats, ka mantojums nāk tikai no padomju laika, ka padomju laiks bija tas, kas bija sliktais, ka kaut kādā veidā iedragāja uzticēšanos, iedragāja visus mūsu uzvedības, kultūras modeļus un tā tālāk. Bet faktiski tas, ko arī mūsu pētījumi parāda, ka juku laiki deviņdesmitajos ne ar ko nebija labāki tādā ziņā, ka tie arī ir atstājuši ļoti negatīvu iespaidu.

Respektīvi, izveidojuši diezgan stabilu politisko attieksmi, kuru mainīt ir grūti.

Inta Mieriņa: Daudzi runā par to, kā mēs varam to mainīt, kā mēs varam veicināt šo uzticēšanos - kaut ko stāstīt, kaut ko, skaidrot. Tas, ko es gribu teikt, ka lielā mērā priekš daudziem tas jau ir par vēlu, jo tā ir bērnība, jaunība, kad šī uzticēšanās sajūta bērnā tiek ielikta. Un tāpat arī skolās. Ja runā par skolām, mums vienmēr Latvijā ir bijis kaut kā ļoti liels... Es nesaku, ka to nevajag, bet vienkārši mums ir ļoti liels uzsvars, mēs esam likuši tā kā uz pjedestāla šis eksaktās zināšanas, ka mums vajag matemātiku mācīt, vajag fiziku mācīt, vajag visu darīt. Jā, to visu, protams, vajag, bet, ja mēs skatāmies, kas notiek arī Rietumvalstīs, daudz lielāks uzsvars tiek likts uz sociālajām prasmēm, uz vērtību audzināšanu un tamlīdzīgi. Tai skaitā uz uzticēšanos, tai skaitā uz solidaritāti, toleranci, izpratni vienam pret otru. Mēs nepietiekoši esam to novērtējuši arī skolu sistēmā.

Inta Mieriņa ir Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes asociētā profesore, Filozofijas un socioloģijas institūta vadošā pētniece un Diasporas un migrācijas pētījumu centra direktore. Viņas specializācija ir politiskā socioloģija, un viņa ir plaši pētījusi migrāciju un integrāciju, sociālo kapitālu un sabiedrisko labumu, politiskās attieksmes un rīcību, kā arī jauniešus un izglītības jautājumus. Stažējusies Vācijā, Dānijā, Polijā, piedalījusies kā pētniece daudzu starptautisku projektu realizācijā.