Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar socioloģijas profesori Brigitu Zepu par Latvijas sabiedrību pēc 1990. gada 4. maija līdz mūsdienām, sociālās atmiņas un vērtību izmaiņām, par to, kāda būs Latvijas nākotnē un kāto var ieraudzīt tagadnē.

Ir pagājuši 35 gadi kopš Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas, kas socioloģiskā izpratnē atbilst jau vairāk kā vienai paaudzei. Postpadomju identifikācijas un pārejas sabiedrības kritēriji jau kādu laiku varētu nebūt derīgi, lai aprakstītu Latvijas sabiedrību. Socioloģe Brigita Zepa, kura kopš 90. gadu sākuma pētījusi Latvijas sabiedrību un tās vērtības dažādos aspektos. 

Jūs esat arī vadījusi ilgstoši Eiropas vērtību mērījumus un kopš 90. gadu sākuma socioloģiski mērījusi Latvijas sabiedrību. Vēsturnieki nereti runā par vēstures variantiem, kāda varēja būt situācija un kāda bija, kaut kādā ziņā arī vērtības ir tās jābūtības par to, ko mēs vēlamies, lai mūsu sabiedrība veidojas. Ja mēs skatāmies uz to, kas bija mūsu vērtības 90. gadu sākumā un tagad, kā jūs redzat to, par ko Latvijas sabiedrība gribēja veidoties 90. gadu sākumā un par ko tā ir izveidojusies?

Brigita Zepa: 1990. gadā pirms 4. maija deklarācijas pasludināšanas mums bija aptauja, avīzē mēs ielikām, šķiet, tā bija "Padomju Jaunatne", - kā jūs iztēlojieties, kāda būs mūsu nākotne? Labi atceros, ka tā bija ārkārtīgi ideāla, ka mums būs visi labumi, tādi, kādi ir pie sociālisma, un mums nebūs nekādas problēmas, tādas, kādas tās mēdz būt tirgus ekonomikas apstākļos. Tā ir, konkurence un bezdarbs. Nu, to cilvēki pilnīgi aizmirsa, cerības un ekspluatācijas bija, ka mēs dzīvosim ļoti labos laikos. Bet, kā zināms, tā tas nenotika, un mēs dzīvojam tādos laikos, kā mēs dzīvojam.

Kas ir tās lietas, pēc kurām jūs vērtējat, kas notiek kā sociologs ar to pieredzi, kuru jūs esat uzkrājusi?

Brigita Zepa: Šodien laiks ir tik mainīgs un dinamisks, ka mēs pilnībā izejām no to pētījumu konceptuāliem rāmjiem, kādus mēs veicām iepriekšējos gados. Un šodien man pirmais, kas nāk prātā, ja jūs runājāt par šo laiku, un par ko es domāju un kas mani satrauc, tā ir informācija. Notiek interesantas lietas ar informāciju. Varētu domāt - jo vairāk informācijas mūsu rīcībā, jo mēs labāk saprotam situāciju, jo mēs drošāk varam spriest. Nē, man rodas iespaids, ka šodien informācijas daudzums rada riskus, rada nedrošību. Un tas man liek atgriezties pie tiem sociologiem astoņdesmitajos gados [Ulrihs Beks, Entonijs Gidenss, Zigmunts Baumans], kuri rakstīja par riska sabiedrību. Tā bija sabiedrība, kurai risks vairs nebija nokļūt nabadzībā, bet kur bija risks, kuru radīja tie tehnoloģiskie sasniegumi, ko pats cilvēks bija radījis. Tās ir klimata pārmaiņas, tās ir dažādas informācijas tehnoloģijas un tamlīdzīgi. Šādi procesi notiek, tos es kā sociologs jūtu un saskatu. 

Tad kāda cita informācijas īpatnība, ļoti zīmīgā, - neredzamība. Mēs neredzam, kā īsti informācija izplatās. Mēs redzam cilvēkus ar telefonu, braucam sabiedriskajā transportā, visiem ir rokā telefoni un viņi sazinās. Tātad ir mainījusies komunikācija. Komunikācija nav redzama, un tas satur atkal lielus riskus. Jo pienāk vēlēšanas, un pēkšņi izrādās, ka cilvēki nobalso par kaut kādām pilnīgi negaidītām, dīvainām partijām. Tur izvirzās politiski līderi, maigi izsakoties, diezgan nekompetenti. Viņi kļūst par politiski atbildīgām personām mūsu valstī. Tas veido tādu jocīgu situāciju. 

Informācijas neredzamība satur ārkārtīgus riskus, zinām kiberuzbrukumus, tie visi ir neredzami, pēkšņi viņi notiek. Pēdējā laikā vairāk to dzirdam, parādās jaunas informācijas teorijas, tehnofašisms. Es negribu detaļās par to runāt, vienkārši parādu virzienu. 

Es kā socioloģe domāju, ka informācija mūsu laikos kļūst dīvaināka, savādāka, nekā mēs esam pieraduši domāt par informāciju, tā satur ļoti lielus riskus.

Jūs esat ļoti daudz arī veikusi etniskos pētījumus Latvijā, kas saistīti ar dažādu etnosu integrācijas vai saliedētības jautājumiem. Ja mēs savulaik varējām identificēt dzīvi divās dažādās informatīvās telpās, tad šajā brīdī arguments par to, ka mūsu etnosu veidošanās Latvijā ir balstīta divās dažādās informatīvās telpās īsti nestrādā. Informatīvā telpa ir mainījusies un kļūst sarežģīta.

Brigita Zepa: Mēs pakāpeniski veicām pētījumus kaut vai 90. gadu sākumā, pēc tam līdz 2004. gadam mēs intensīvi nodarbojāmies ar šiem pētījumiem, un mēs soli pa solim redzējām, kā tie viedokļi, kas tiek pausti krieviski un latviski, kā tas pretnostatījums arvien samazinās, samazinās, samazinās. Tas tik tiešām ir jāatzīst. 

Viens tāds piemērs - sociālo atmiņa. 1995. gada publikācijā ir jautājums: vai PSRS sekmēja Latvijas ekonomisko un kultūras attīstību? Un 1994. gadā no nelatviešiem, no krieviem trīs ceturtdaļas, kādi 75% teica, ka sekmēja. Tagad mums kolēģi ir veikuši pētījumu 2025. gadā, tas ir pēc 30 gadiem, 44 [procenti] saka, ka PSRS sekmēja attīstību. Redziet, kādas milzīgas izmaiņas ir notikušas. Mums vajag tikai atrast tos mērījumus, tās pazīmes kā pieturas punktus, un

mēs tiešām varētu redzēt, ka mūsu cilvēku apziņā ir notikušas ļoti lielas pārmaiņas, tajā skaitā ir tuvinājušies viedokļi par sabiedrību, par lietām, un nav vairs tāds pretnostatījums.

Es domāju, ka šis pretnostatījums vairāk bija vecākajās paaudzēs, kuriem bija atšķirīga pieredze, bet tagad jaunākajām paaudzēm veidojas jauna pieredze, un tā notiek globalizācijas, visu šo procesu rezultātā, un tāpēc tās atšķirības krietni mazinās. Protams, vienmēr jāpastāv kaut kādām atšķirībām, ir tomēr atšķirīgas dzimtās valodas un tamlīdzīgi.

 

Brigita Zepa, socioloģe, bijusi Latvijas Universitātes socioloģijas profesore, vairāk nekā 20 gadus bijusi Baltijas Sociālo zinātņu institūta direktore. Šobrīd lasa lekcijas Latvijas Universitātē juristiem. Kopš 90. gadu sākuma pētījusi gan trešo valstu piederīgo integrāciju valstī, nacionālās identitātes jautājumus, valsts svētku svinēšanu sabiedrības vienotības kontekstā, etniskās tolerances un sabiedrības integrācijas jautājumus, etnisko spriedzi un konfliktu risināšanu. Bijusi Eiropas vērtību mērījumu komitejas locekle, desmitiem publikāciju autore par Latvijas pārejas sabiedrības tematiku, etnisko spriedzi Latvijā kopš 90. gadu sākuma.