Čārlzs Spenss: Kopumā akadēmiskam darbam būtu sevi jāpierāda pašam

Raidījumā Brīvības bulvāris intervija ar Oksfordas universitātes profesoru Čārlzu Spensu par zinātnieka pētniecisko brīvību, politiku un gastronomiju, kā arī nākotnes ēšanas paradumiem un to saistību ar sociālām izmaiņām.

Pēdējā laikā Latvijas publiskajā politiskajā telpā no jauna atgriezies jautājums par zinātnieka brīvību. Tajā skaitā zinātnieka politisko brīvību un to, vai politiķi drīkst kritizēt pētījumu nozīmi. Pirms nedēļas Mākslu un kultūras universitāšu padome iestājās pret uzbrukumiem akadēmiskajai brīvībai, reaģējot uz politiķu izvērsto kritiku nākotnē iecerēto pētījumu tēmās. 

Kad septembra sākumā Latvijas Zinātnes padome izziņoja 56 jaunus fundamentālo un lietišķo pētījumu projektus, kas saņems valsts atbalstu, atsevišķas personas, piebalsojot virknei partiju, publiski metās kritizēt daļu iecerēto pētījumu kā nevajadzīgu naudas tērēšanu un ideoloģiski nepieņemamu.

Raidījumā saruna ar vienu no pēdējo simts gadu nozīmīgākajiem britu zinātniekiem, Oksfordas Universitātes profesoru Čārlzu Spensu (Charles Spence), kurš pēta cilvēku maņas. Pētījumi šajā jomā palīdzot saprast, kā veidojas vienota uztvere, akcentējot zinātnes pašreizējo izpratni par saiknēm starp cilvēku maņām un to, kā šie secinājumi pielietojami mākslas pasaulē, dizainā, garšas uztveres un gastronomiskās uztveres nozarēs, kā arī jaunā virzienā - maņu mārketingā. 

Nesen jūs Latvijas Universitātē lasījāt lekciju "Korespondences: savienojot maņas pāri laikam un telpai, ieteikumi zinātnei, mākslai un dizainam". Šobrīd Latvijā ir parādījusies jauna politiskā diskusija par zinātnieku izpētes tēmām. Tas, protams, aktualizē jautājumus par pētnieciskā darba brīvību, to, cik brīvam jābūt pētniekam? Kādas saistības vieno Jūsu pētniecisko darbu un politiķus?

Čārlzs Spenss: Man ir paveicies, jo šķiet, ka esmu brīvs darīt lielākoties visu, ko vēlos. Protams, ir dažādi šķēršļi, kas jāpārvar. Tas attiecas uz izpētes vispārējo ietekmīgumu. Mums Apvienotajā Karalistē arvien mazāk rūp konkrētas disciplīnas. Tiek sagaidīts pētniecisks darbs, kas runā pats par sevi, pamatodams tā nepieciešamību ar atstāto iespaidu uz plašāku sabiedrību. Tas ir vispārīgs novērojums. Protams, konkrētās disciplīnās ir grūtāk, piemēram, filozofijā. Kā tajā nodemonstrēt ietekmi uz sabiedrību, salīdzinot ar psiholoģiju? Pats vienmēr esmu interesējies par praktiskām, reālās pasaules problēmām, taču pat tad vienmēr ir vieta akadēmiskai brīvībai.

Manuprāt, ir svarīgi sekot paša zinātkārei. Tas mani motivē, liek kustēties uz priekšu. Ja to atņem, vietā dodot konkrētus norādījumus par to, kas jāpēta, tad tas kļūst par darbu, nevis izpriecu. Tāpēc brīvība ir jāaizsargā.

Vai ir iespējams, ka Apvienotajā Karalistē politiķi apspriestu, kas būtu jāpēta zinātniekiem? Vai finanšu ministrs spētu izlemt, ka gastrofizika ir nepieciešama, vai arī nav?

Čārlzs Spenss: Es domāju, ka to cieši pārrauga. Varbūt netiek uzspiests konkrēts darbības modelis - "darīsiet šo, nedarīsiet to, kāpēc vispār kāds šo pēta?" Iespējams, tādas runas klīst par mediju studijām vai ko tamlīdzīgu. Tomēr kopumā akadēmiskam darbam būtu sevi jāpierāda, jāpamato pašam.

(..)

Universitātēs tiek ieguldīta milzu nauda – ir jāpierāda, ka šie resursi netiek izšķiesti. To, ka nauda ir lieti iztērēta var pierādīt, sasaistot izpētes rezultātus ar plašākiem procesiem sabiedrībā. Ja to nespējat, tad viņi [valdība] teiks: kāpēc piešķiram jums finansējumu? Iespējams, viņi to atstās pašu institūciju ziņā – izlemt, kādus tematus ir vērts izpētīt. Taču ir bijušas disciplīnas, kas tiek masveidā slēgtas izpētei, universitātēm cenšoties optimizēt darbības modeli, kļūt efektīvākām. Dažos gadījumos, nav loģiski, ka katra valsts universitāte pasniedz visus priekšmetus.

Jūsu pētījumi balstīti uz multisensoro uztveri, jūs pētāt, kā mūsu smadzenes pārstrādā informāciju, ko uzņem ar dažādu maņu palīdzību. Kā jūs nolēmāt pētīt tieši šo zinātnes lauku?

Čarlzs Spenss: Pilnīgi netīšām, līdzīgi kā ar visu manu karjeru. 80. gadu beigās biju students Oksfordā, veicu projektu par kaut ko, taču atstāju tā pabeigšanu uz termiņa beigām. Nespēju tajā ieguldīties, strādāt pie tā. Kādam dīdžejam bija salūzis televizors un bija novērojama interesanta uztveres ilūzija. Kad filma sākās, kasete tika ievietota atskaņotājā, sākotnēji viss bija labi - bija redzami titri, viss izklausījās labi, skaņa plūda no dīdžeja galda, nevis no televizora. Kad pirmais tēls filmā sāka runāt, parādījās nobīde starp skaņu un attēlu, runātais teksts nāca no vienas puses, kustīgās lūpas ekrānā - no citas. Pēc pāris sekundēm, smadzenes izveidoja savienojumu starp skaņu un attēlu, lai šķistu, ka dialogs nāk no tās pašas vietas, no kuras redzama tēlu saruna. Viss atkal bija kārtībā. Tā bija uztveres ilūzija starp dzirdi un redzi. Daži no maniem pirmajiem eksperimentiem bija saistīti ar televizoru sabojāšanu, skaņas aparatūras pārvietošanu; skatījos, kad un uz ko cilvēkiem bija viegli vai grūti koncentrēties. 

Kopš tā laika, redzei un dzirdei esmu pievienojis arī pārējās maņas - tausti, garšu, ožu, sāpes. Vienmēr domāju: "Kā šis varētu noderēt reālajā pasaulei?" 

Mani vecāki nekad negāja augstskolā, īsti neizprot akadēmiskās aprindas. "Viņi tev maksā, lai darītu tieši ko?" viņi vaicā. "Kā tu to vari pamatot?" 

Man ir svarīgi spēt laboratorijā atklātos faktus par maņām un uztveri pielietot, piemēram, mašīnu brīdinājuma signālu izstrādē vai krāsās, kas cilvēkos veicina produktivitāti, vai ēdienos, kas ir veselīgi, taču tāpat garšo labi.

Vai ir viegli izskaidrot, kas ir gastrofizika?

Čārlzs Spenss: Man tā šķiet, jā. Tā ir gastronomijas un psihofizikas kombinācija. Ar gastronomiju šajā gadījumā domāju patīkamas ēšanas pieredzes, jo ir daudz ēdiena zinātnieku, kas strādā ēdiena ražošanas uzņēmumos, pārbauda, cik daudz zivju barības var izbarot vistām, pirms pircējs to spēj sagaršot filejā. Tā ir ēdiena zinātne, garlaicīgas lietas. Gastronomija saistās ar labiem ēdieniem un dzērieniem, kurus gribu zinātniski izpētīt. Psihofizika ir sistemātiska maņu zinātne, kuras ietvaros, cilvēkiem piedāvājot izvēlēties starp izvēlētu krāsu, skaņu vai garšu kopu, censties izprast, kas tieši motivē viņu izvēli, atmiņu un uzvedību. Nevis vienkārši to, ko viņi saka, ka izvēlas.

Apvienojot šīs abas disciplīnas, rodas zinātniska ēdāja prāta izpēte. Tā ir nepieciešama, jo pēdējos 40 gadus izplatās molekulārā gastronomija, modernisma virtuve. Tā bija ievērojama kustība gastronomijas pasaulē.

Tas viss balstījās uz zinātni, taču tikai virtuves ietvaros. Sēnīšu, putu, rotācijas iztvaicētāju, ātro saldētāju zinātne; tekstūrvielu, mikroviļņu krāsns zinātne. Iespējams, jums tā nepatika, taču tā attiecās tikai uz virtuvi - neviens nedomāja par to, kas notiek ar pašu ēdāju. Vai tas nāk no šefpavāra vai ēdināšanas uzņēmuma?

Jebkurā gadījumā - ēdiena garša tiek konstruēta mūsu smadzenēs. To veido tā izskats, skaņa, smarža, tauste, garša. Šeit psihologam, kas interesējas par ēdienu, ir, ko piebilst, palīdzot veidot izpētes ar mērķi izprast, vai tā ir ēdiena krāsa, kam ir nozīme, vai šķīvja krāsa, vai apkārtējā mūzika, vai piederumu svars, galda forma, garastāvoklis, ēdiena nosaukums ēdienkartē, cena, laikapstākļi? Katrs no šiem faktoriem ietekmē mūsu domas par ēdienu.

Zinātniski pētot patīkamas ēšanas pieredzes, varam nonākt pie secinājumiem, kurus spējam nodot cilvēkiem, kas vakariņo mājās, vai ēdiena uzņēmumam, kas tirgo pārtiku lielveikalā, vai ātrās ēdināšanas vidē, vai jebkur citur.

--

Profesors Čārlzs Spenss ir Oksfordas Universitātes Eksperimentālās psiholoģijas profesors, Šķērsmodālās uztveres laboratorijas vadītājs, viens no garšas izpētes pamatlicējiem mūsdienu zinātnē.

Viņa pētījumi veltīti jautājumiem par to, kā dažādas maņas (redze, dzirde, oža, tauste un garša) ietekmē viena otru, un kā izmantot iegūtos zinātniskos rezultātus, lai uzlabotu dzīves kvalitāti.

Vairāku gadu desmitu laikā prof. Spenss panācis nozīmīgu pavērsienu uztveres pētniecības jomā un izveidojis mūsdienu garšas pētniecības nozari. Daudzu asprātīgu pētījumu rezultātā viņš demonstrējis to, ka ēdiena garšu izšķiroši ietekmē skaņa, tauste un ēdiena izskats, kā estētiskais vērtējums ietekmē garšu, turklāt arī to, kā garša un citas maņas saistītas ar mūsu emocijām.

Prof. Spensa ietekmē notikušas transformācijas vairākās zinātnes nozarēs: psiholoģijā, uztveres pētniecībā (īpaši – garšas un ožas pētniecībā), neirozinātnē, medicīnā, arhitektūrā, datorzinātnēs, pārtikas izpētē, dizainā, un citās jomās.