Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar vēstures zinātņu doktori Dainu Bleieri par padomju okupācijas uzvedības modeļu nodošanu nākamajām paaudzēm, par padomju impērijas brukšanas versijām, derusifikāciju, PSRS perioda izvērtēšanas laikmetīgumu un Andreju Upīti kā sociālisma laikmeta raksturotāju.

Nule kā iznācis Latvijas Universitātes krājums "Latvijas vēsturi laika posmā no 1944. līdz 1964. gadam", kas aptver pētījumu par Latvijas vēsturi laika posmā no Otrā pasaules kara beigām līdz 60. gadu vidum. Kā mēs domājam, vai kā mainās mūsu domāšana par padomju periodu, ko nozīmē desovjetizācija mūsdienās un kāds tam sakars ar postkoloniālismu?

"Mēs tomēr 50 gadus bijām Padomju Savienības sastāvdaļa, mēs bijām daļa no šīs politiskās, ekonomiskās, sociālās sistēmas, un mēs esam daudz ko uzsūkuši no šīs sistēmas. Atbrīvošanās nav viegla un nav vienkārša," analizē Daina Bleiere. "Diezgan populārs ir teiciens par staigāšanu pa tuksnesi 40 gadus Mozus vadībā. It kā tad cilvēki aizmirst par iepriekšējo iekārtu un viņi pielāgojās jaunajai situācijai, par jaunu sāk domāt.

Mums drīz četrdesmit gadi pārskatāmā nākotnē beigsies, tomēr šis padomju mantojums dažādos veidos liek par sevi manīt. Nerunāsim tajā kontekstā, kuru rada Krievijas uzbrukums Ukrainai, bet arī par mūsu iekšējo dzīvi, iekšpolitiku, par to, kā mēs sevi apzināmies, kā sabiedrību, kādā veidā mēs risinām savas problēmas."

Ja jūs būtu, piemēram, kā vēsturniece uzaicināta koncertzāles projekta izstrādē un jums būtu jāizlemj jautājums, ko darīt Andreja Upīša pieminekli, kurš ir tieši tajā teritorijā.

Daina Bleiere: Andrejs Upīts ir sarežģīts jautājums man. Man ir grūti pateikt. Zināmā mērā viņā koncentrējās daudzu problēmu smagums. Tas, ka bija daudzi, kas bija padomju varas līdzskrējēji, kas bija cilvēki ne pārāk talantīgi, vai arī vienkārši slikti, kā cilvēki. Vilis Lācis, piemēram. Jā, populārs romānu rakstnieks, bet katrā ziņā cilvēks, kas nodevās pilnībā režīma kalpībā un viņu grūti ir attaisnot un arī nav īpašas vēlēšanās to darīt.

Ja runā par Andri Upīti, tas ir sarežģītāk, jo viņš bija patiešām liels talants, izcila personība, kuram ir savā mūžā arī bijuši dažādi  domāšanas un ideoloģiskie pavērsieni. Viņa sadarbība ar padomju varu, jā, tas nav nekas pozitīvs, bet tajā pašā laikā ir jautājums, kas sver vairāk - viņa literārā darbība, viņš kā kultūras fenomens vai viņa politiskā darbība, kura lielā mērā bija deklaratīva, vairāk goda amatos un tamlīdzīgi.

Jā, protams, ir arī tas, ka viņš bieži vien, it sevišķi mūža beigās bija ļoti neiecietīgs pret visiem, kurus viņš uzskatīja par saviem pretiniekiem. Tas acīmredzot saistīts arī ar zināmām vecuma izraisītām pārmaiņām domāšanā un uztverē. 

Nav piemineklis, nav problēmu. 

Daina Bleiere: Personība paliek, par to personību vienmēr būs jādomā, kā mēs varam vērtēt to vai citu cilvēku darbības. Protams, varbūt vēl pēc simts gadiem tā vēsā prātā teiks, jā, viņam bija dzīvē dažādi periodi un viņš tā rīkojās tajā brīdī un tajā - tā.

Līdzīgi kā Hamsuns norvēģiem.

Daina Bleiere: Ap Hamsunu arī lielas kaislības virmoja pēc Otrā pasaules kara. ir daudzas neērtas personības  šajā ziņā. Mēs varam runāt arī par Imantu Ziedoni, par daudziem 60., 70. gadu kultūras darbiniekiem. Nezin kāpēc mēs vairāk runājam par literātiem, bet bija arī gleznotāji, mūziķi. Ko es varētu teikt, varbūt ir jāpēta vairāk un jādomā par to, kā mēs vērtējam, kad viņi ir rīkojušies pareizi un kad viņi rīkojušies slikti. Bilance beigu beigās kāda tam visam ir. Daudzas lietas ir tādas, kur mēs pārmantojam un ar sajūsmu un vēl... Dziesmu svētkos ir dziesmas, kuras tā atsit padomju laika atmiņas. Tik ātri nepāriet. Būtu jau viegli, ja varētu tā

Es domāju, ka

problēma varbūt ir tā, ka mums bieži vien šķiet, ja mēs padomju telpas simboliskos momentus visus nolikvidēsim - pieminekļus, ielas pārdēvēsim, ka mēs atrisināsim arī šo praktisko desovjetizāciju. Bet problēma ir tā, ka tā praktiskā desovjetizācija prasīs vairāk nekā 40 gadu staigāšana pa tuksnesi šurpu turpu.

Jautājums ir par to, kādi vispār pasaulē notiek procesi un kādas vērtības sistēmas veidojas un kurp mēs ejam. Šajā ziņā, protams, es domāju, ka mums ir bijis labi, ka kopš 90. gadiem ir skaidri izlemts attīstības kurss - mēs esam daļa no Eiropas, no Eiropas kultūras, no Eiropas ekonomikas, politiskās telpas, lai ko tas arī nenozīmētu. Jā, tā var attīstīties dažādi, bet mēs esam daļa no tās. Un mēs vēlamies būt daļa no tās, kas ir pats galvenais.