Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar kultūrpētnieku un Latvijas Mākslas akadēmijas profesoru Denisu Hanovu par atmiņu kultūru, kāda veidojas kara laikā un kāda tā varētu būt pēc kara, par krievu un ukraiņu, Krievijas un Eiropas attiecībām pēc kara tuvākajās desmitgadēs.

"Mums būs jāpierod, ka šī būs tā tumšā teritorija mūsu kartē, mentālajā, kultūras kartē, un tādēļ tā nulles stunda, tādēļ atgriežos pie atmiņu politikas, piemēram, kolektīvās vainas un atbildības diskurss nebūs. Tāpēc, ka tas, ko Staļins, tā teikt, ir devis Putinam mantojumā, ir tas, ka karš, kas ir bijis loģistiska traģēdijā, humanitāra traģēdija, ģeopolitiska traģēdija arī PSRS sabiedrībai, teiksim, blokāde un tā tālāk, ka tas viss no noziegumiem un upuriem, un sērām pārtapa par uzvaras diskursu," vērtē Deniss Hanovs.

Karš Ukrainā ilgst jau vairāk nekā 1138 dienas, trīs gadus. Miera sarunas, ko iniciējis ASV prezidents Donalds Tramps, un to beigu variants sola dažādus un atšķirīgus iznākuma variantus. Šo sarunu gaita un konteksts ir radījis arī jaunu propagandas vilni gan par Zelenski, gan par Rietumiem, NATO. Vai un kāda hipotētiski varētu būt pasaule pēc kara? Par to saruna ar kultūrpētnieku Denisu Hanovu.

Gatavojoties sarunai, pārlasīju vēsturnieka Tonija Džada grāmatu, kas tā arī saucas - "Pēc kara". Viņš ievadā citē tādu teikumu, ka cilvēcības problēmu, ko karš atstās aiz sevis, vēl neviens nav iztēlojies, vēl jo mazāk - saskāries ar to. Vēl nekad nav valdījis tāds dzīves sairums. Viņš raksta gan par to, kas notiek Eiropā pēc Pirmā pasaules kara, gan par to, kas notiek pēc Otrā pasaules kara. Vai mēs varam pateikt vai iezīmēt tos apmērus, tavuprāt, kas notiks pēc šī Krievijas kara Ukrainā?

Deniss Hanovs: Šogad būs apaļa jubileja kopš brīža, kad eiropieši ir apstādinājuši Otro pasaules karu, šīs šausmas, totalitāro režīmu, uzvarēja nacisma ideoloģiju. Un šodienas pasaulē šajā jubilejā, kas knapi līdzinās viena cilvēka dzīves ciklam, atkal Eiropā ir karš.  Nevis Eiropā pie mums, bet mēs tāpat esam skarti. Mūs arī "apdedzina" katru dienu visas ziņas no Kijivas, Odesas un citām pilsētām. Bet es domāju, kādēļ karš vispār joprojām ir iespējams?

Dīvainā formā, ka mani divi kursi par Eiropas kultūras vēsturi, un mēs sākam ar Trojas karu, pēc būtības ar pirmajām eiropiešu civilizācijas atmiņām par sevi, un tas ir militārais konflikts, tā ir vardarbība, tā ir vardarbība pēc kara, tās ir sievietes, kas tiek izvarotas, tās ir verdzenes un līķi, un apraudāšana, un asaras, un skumjas, un dvēseles, kas nokāpj Aīdā. Otro daļu šim kursam noslēdzam ar Pirmo pasaules karu un arī ar šī Pirmā pasaules kara konsekvencēm Eiropā, respektīvi, autoritārie un totalitārie režīmi. 

Es domāju, ka tas karš, kas patlaban plosās, un mēs tiešām nezinām, vai Trampa iniciatīvai būs kādi rezultāti, jo viņš un viņa birojs ir ārkārtīgi neprasmīgi visās jomās. Plus arī tas, ka tiešām Putins šajā ziņā ir ļauns dažādās formas un veidos, jo viņa karaspēkam, protams, arī ir milzīgs spēks un pārsvars. Viņam pēc būtības Tramps ir drīzāk tāda dīvaina figūra, ar kuru viņš var arī manipulēt, un Tramps ir manipulējams diemžēl. 

Tas, kas pēc šī kara notiks un notiek jau tagad, un to gan nevajag pareģot, tā jau realitātē. Pirmkārt, Eiropas laika gara vai noskaņojuma jauna militarizācija. Mēs redzam pēc tās drudžainas politikas, kas notiek Eiropas Savienībā, ka mums ir nepieciešami jauni ieroči, jaunas fabrikas, kas tos ražo, un tas viss pieliek punktu nosacīti Gorbačova laikmeta idejai par to, ka ierocis kaut kad iznīcinās civilizāciju kā tādu, ka atomenerģija arī ir ļauna, ka mums nepieciešams veidot mieru. Miers kā formāts, kā mēs visi varam eksistēt. 

Atceros, man bija 10, 12 gadi, un man bija otra maiņa skolā, kā mēs - mamma un es, burtiski pielipām pie televizora, kad bija Gorbačova un Reigana preses konferences par mieru. Tas skanēja kā jaunas Eiropas ideja, ka tāda jauna filozofija. Ar skumjām redzu, kā tagad, kad man ir 47 [gadi], man jānovēro šīs miera valodas sabrukums visur. Es gandrīz nedzirdu vārdu diplomātija, es nedzirdu kaut kādus līdzekļus, kas būtu varējuši vēl apturēt šo diktatoru. 

Un tagad diezgan skarbi. Es uzskatu, ka

mēs, eiropieši, dažādos veidos, formās, bet visi sabiedrības slāņi šā vai tā esam veidojuši šo briesmoni, vārdā Putins, un kaut kāda veidā simboliski barojam šo karu, kara ideju. Pirms karš notiek frontē, pirms iezīmējas līnijas, pirms ir pirmā vardarbība, vardarbība notiek galvā. Karš tiek gatavots jau iepriekš, gadiem vai gadu desmitiem mūsu galvās. Respektīvi, neiecietība, rasisms, Putins izmanto rasismu, visas šīs hierarhijas - tas tapa, briest un kustas kā tāds vīruss visur apkārt.

Uz ekonomiskām attiecībām ar Putina režīmu veidoja milzīgu naudas peļņu, tapa jauni oligarhi, vairākas valdības dažādās Eiropas valstis veidoja savu ekonomisko politiku, pierakstīja sev visādas iespējamās veiksmes. Līdz ar to, es domāju, mēs visi šā vai tā simboliski esam vainīgi pie tā, kas tagad notiek. 

Ja bombardē Kijivu, tad tur ir pa mazam pilienam arī mūsu pašu bezatbildība, mūsu alkatība, es domāju, mūsu, globālās sabiedrības. Tas, ka tagad globalizācija sabrūk, īstenībā sabruka nesen vispār Eiropas miera ideja. Tur arī ir jautājums par to, cik Eiropa ir bijusi egoistiska attiecībā uz citiem reģioniem, vai neturpinājās arī kolonizācija ar citiem līdzekļiem un cita valoda? 

Domāju, ka mēs tiešām būsim tādā mijkrēslī, mēs būsim stāvoklī, kad mums apkārt būs jauna nedrošība. Šī jaunā nedrošība noteikti ievedīs arī jaunus kultūras tematus, produktus, valodu.

Katru reizi pēc kara ir arī tāds milzīgs impulss mākslām un literatūrai. Bet, no otras puses, es domāju, ka mums būs jāsadzīvo ar patiesu tumšo diktatūru Austrumos, mums būs jāsadzīvo vēl vairākus gadus ar absolūti neparedzamo Ameriku, kas, piemēram, Baltijas reģiona stabili vēl arī Trešās atmodas laikā bija drošības fonds. Tagad tas drošības fonds ir pazudis. Es redzu dažādos slāņos, apļos, grupas arī jaunu nedrošību, ko īsti darīt, kad Amerikas vairāk nav? Ka tās burvīgās romantiskās attiecības ir beigušās, nevar vairāk piezvanīt, neceļ klausuli. Ja ceļ, tad  tur ir kaut kādi murgi, nevis drošs partneris, uz kuru var paļauties. 

Vēl viens ļoti svarīgs aspekts ir krievu kultūras sabrukums kaut kādā veidā simboliski. No vienas puses, tā atrodas tagad cietumā vai nometnēs Krievijā, tā atrodas tuvākajos reģionos stigmatizācijas telpā, ar kuru netiek galā ne valdības, ne politiķi, ne kultūrtelpa. Tā būs aizliegumu, pašcenzūras, klusumā, baiļu telpa.

Deniss Hanovs ir kultūrpētnieks, humanitāro zinātņu doktors, profesors, Latvijas Mākslas akadēmijas Humanitāro zinātņu katedras vadītājs. Dzimis Rīgā, absolvējis Rīgas Puškina liceju, Lativjas Universitātes Vēstures un filozofijas nodaļu un turpināja izglītību Latvijas Kultūras akadēmijā. 2003. gadā aizstāvējis disertāciju par tēmu "Laikraksts "Baltijskij Vestņik" kā vidusšķiras kultūrtelpa. 1868. gads līdz 1905. gads". 

Viņa zinātnisko interešu centrā ir globalizācijas procesi Eiropā un Latvijā, starpkultūru dialogs, integrācijas procesi un pilsoniskā līdzdalība.