Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar somu filozofu un politikas zinātnieku Kaju Alhanenu par dialoga iespējamību mūsdienu politikā, par Somiju pēc iestāšanās NATO, militarizāciju un demokrātiju un tā saukto miera sarunu gaitu starp ASV, Ukrainu  un Krieviju.

Nesen latviski izdota somu folozofa Kaja Alhanena grāmata "Grāmata par dialogu", kurā teikts, ka tieši šobrīd cilvēcei vairāk nekā jelkad agrāk ir vajadzīga prasme vienam otrā klausīties. Tas ir kļuvis par izdzīvošanas jautājumu gan indivīda, gan kopienas, gan visas cilvēces līmenī.

Mēs dzīvojam laikos, kad nav īsti skaidrs, kā rīkoties, piemēram, saistībā ar diplomātiju. Ciktāl iespējams aiziet ar pārrunām un vienošanos pat tādā sarunā, kāda bija Trampam ar Ukrainas prezidentu Zelenski Baltajā namā, kas notika pirms kāda mēneša. Un ko mēs redzējām – varētu teikt, lielāko lūzumu sarunās. Varam sacīt, ka starpvalstu politikā mūsdienās bieži vien lielu lomu spēlē spēka atzīšana, stiprākā un ietekmīgākā atzīšana. Un komunikācija tad izriet no tā. Tomēr jūs izsakāt domu, ka sarunas, dialogs mūs var glābt. Kā tas var notikt šādos apstākļos, kādus šobrīd redzam politikā?

Kajs Alhanens: Es domāju, ka, pirmkārt, ir svarīgi saprast, ko mēs domājam ar vārdu "dialogs". Kāda ir dialoga ideja. Un nozīme, kādā es to lietoju šajā grāmatā un kurai ir sena vēsture, ir tāda, ka dialogs ir saruna ar mērķi paplašināt mūsu izpratni. Gūt labāku izpratni par attiecīgo tēmu, par citiem cilvēkiem un arī pašiem par sevi. Es domāju, ka šai ziņā dialogs atšķiras no citām sarunu formām, teiksim, debatēm, kuru mērķis ir noskaidrot, kuram ir vislabākie argumenti, kam ir taisnība, kam nav. Tas atšķiras no apspriedēm, kurās mēs cenšamies par kaut ko vienoties, meklēt risinājumus, ejam uz kompromisu. 

Tātad, kur ir dialoga vieta šajās dažādajās komunikāciju praksēs? Man šķiet, ka tās visas ir vajadzīgas – mums vajag debates un, protams, arī apspriedes. Taču, lai mēs spētu veidot veiksmīgas vienošanās, rast labus risinājumus un veidot kompromisus, ir jāsaprot citam citu. Tāpēc pirms sākam apspriesties un pat pirms sākam debatēt, mums vajadzētu pārliecināties, ka pirms tam mums ir bijis pietiekami daudz dialoga un mēs saprotam, par ko cenšamies runāt. Un es domāju, ka šobrīd mūsu pasaulē – ne vien konfliktu sakarā, bet saistībā ar dažādām krīzēm, kas šobrīd pastāv – mēs nepieliekam pietiekamas pūles dialoga veidošanā. Mēs vēl neveidojam tādus dialogus, kuros primāri tiešām fokusētos tikai uz to, ka censtos saprast, kas notiek un kā atšķirīgi cilvēki, atšķirīgas cilvēku grupas raugās uz šīm situācijas. Bez tā, man šķiet, mēs saskaramies ar daudzām grūtībām, pārpratumiem, veidojas daudzi konflikti un visādi sarežģījumi risinājumu meklēšanas gaitā, ja vispirms neesam pielikuši pietiekami daudz pūļu izpratnes veidošanā.

Jūs rakstījāt savā grāmatā, ka pašreizējās krīzes lielā mērā ir saistītas ar to, ka noteiktas cilvēku grupas jau gadu desmitiem, pat gadu simtiem, izturējušās nežēlīgi un nerēķinoties ar citu ciešanām. Šī tendence ir radījusi sarežģītas, postošas problēmas, ko nevar atrisināt indivīdu vai grupu līmenī. Domājot par karu Ukrainā, Eiropā – kāda veida dialogs, jūsuprāt, ir iespējams kara laikā un pēc tā?

Kajs Alhanens: Tas ir labs jautājums. Un, manuprāt, te ir jābūt uzmanīgiem, jo pastāv tendence dialoga ideju izmantot ļaunprātīgos nolūkos. Kā redzam, piemēram, Krievijas puse daudzkārt saka, ka problēma slēpjas tajā, ka trūkst dialoga, ka vajadzīgs lielāks dialogs starp viņiem un Rietumiem vai ka Rietumi neveiksmīgi veido dialogu. Un, godīgi sakot, mēs tāpat zinām, ka viņi nav patiesi. Viņi nav patiesi savā vēstījumā, tā ir sava veida manipulācija, tādējādi viņi pasaka: mēs zinām, ka dialogs jums ir svarīgs, tāpēc mēs to varam izmantot kā paņēmienu, lai samulsinātu, veidotu apjukumu par to, kas īstenībā notiek.

Tātad, lai dialogs varētu notikt, cilvēkiem ir jāgrib veidot dialogu. Un tas ir liels izaicinājums. Nedomāju, ka iespējams īsts dialogs ar partneriem, kuri negrib būt dialogā.

Kaut kam ir jānotiek, lai rastos vēlme iesaistīties dialogā. Es domāju, mūsu bijušais prezidents Marti Ahtisāri, kurš ieguva Nobela Miera prēmiju – viņš bija veidojis daudzus dialogus konfliktzonās… Ahtisāri allaž teica: "Nenāciet pie galda…" Apmēram tā: "Nenāciet pie sarunu galda, ja jūs joprojām gribat nogalināt cits citu." Ir jāiziet no tā brīža, kad rodas vēlme pēc cita tipa risinājuma. Tad var sākties dialogs. Tā nu es domāju, mums jābūt uzmanīgiem, nevajag būt pārāk naiviem par dialoga iespējām šādā situācijā.

Jūs esat dialoga eksperts. Kā apspriest mieru pēc šāda militārā konflikta starp krieviem un ukraiņiem? Un kāds dialogs, kā jums šķiet, starp krieviem un ukraiņiem būs iespējams?

Kajs Alhanens: Es pieņemu, ka tas lielā mērā būs atkarīgs no tā, kāds miers tiks noslēgts. Kas būs iespējams pēc kara…

Domājot, teiksim, par somu vēsturisko atmiņu pēc Ziemas kara.

Kajs Alhanens: Ziniet, kaut kā ir jāsadzīvo ar kaimiņiem. Tā mēs sakām Somijā. Un tas nenozīmē, ka ir jāpieņem tas, kā viņi kaut ko dara… Es nezinu, tas ir sarežģīti. Gribu pateikt vienu būtisku lietu: mums nevajadzētu lolot ilūzijas par dialoga iespējamību tikmēr, kamēr izskatīsies, ka Krievijas līderi patiesībā uz to nevēlas iziet. Mums uz to jāraugās tādā pavērsienā, ka jāizdara spiediens un tādā veidā jāgūst rezultāti. Taču es cerētu, ka mēs aizvien vairāk lolotu attiecības ar tiem krieviem, kas ir pret Krievijas politiku un Krievijas karu, un veidotu dialogus ar viņiem. Jo caur šiem dialogiem pastāv iespējas nākotnes līdzāspastāvēšanai ar krieviem. 

Es domāju, viņi ir daudz cietuši, un tas ir samērā saprotami, taču, ja mēs sāksim zaudēt savu saikni arī ar viņiem, tad tā būs ļoti nelāga situācija. Un Somijā es cenšos kaut ko darīt šai sakarā, es cenšos iekļaut savā dialogu praksē arī mūsu krievvalodīgo minoritāti. Viņi ir paveikuši brīnišķīgu darbu ar dialogiem. Un, protams, es runāju it īpaši par tiem imigrantiem un cilvēkiem, kas aizbēguši no Krievijas un kuri dala mūsu demokrātiskās vērtības. Un, kas arī svarīgi – viņiem ir iespēja uzrunāt tos cilvēkus, kuri nedala šīs vērtības, un veidot dialogu arī ar viņiem. Es to droši vien nespēju, bet daļa no viņiem spēj.