Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar filozofu un Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes pasniedzēju un antīkās filozofijas pētnieku Edgaru Narkēviču par veselo saprātu, publisko telpu un saprašanos tajā.

Kad mēs dzirdam, ka mums šobrīd ir nepieciešams veselais saprāts, rodas jautājums: kas tas ir, kur tas pastāv un kas ir šāda veselā saprāta pastāvēšanas priekšnoteikumi? Gan tirāniju uzplaukums un sadarbība, demokrātiju apdraudējums, lielvaru impēriskā rīcība vai runas, sarunas par mieru kā tirgus darījumu, ļaunuma izplatīšanās. Vai un kā iespējams to saprast un vai noderīgi varbūt veselā saprāta ideja?

Kā, tavuprāt, cilvēkus ietekmē notikumi pasaulē? Kādā ziņā indivīds vispār kaut ko var ietekmēt? Kas ir tas pasaules notikumu līmenis, kuru mēs nevaram ietekmēt?

Edgars Narkēvičs: Indivīds ietekmēt droši vien izolētā veidā nevar neko, ja mēs runājam par pasaules plašajiem procesiem. Indivīds var kaut ko ietekmēt savā tiešajā dzīves vidē un tad pastarpināti varbūt vairāki indivīdi ietekmēt kaut ko vairāk. Un tā, soli pa solim virzoties, varam nonākt pie atziņas, ka vismaz nav metafiziskas neiespējamības ietekmēt to, kas notiek pasaulē. 

Domājot pēc analoģijas, kas nav varbūt ļoti spēcīgs tāds spriešanas paņēmiens, bet nu pēc analoģijas, mēs salīdzinām iespēju ietekmēt kaut ko nelielu savā vidē un izdarām zināmu tādu kā spekulatīvu lēcienu pie domas, ka, apvienojot spēkus, ir iespējams ietekmēt kaut ko vairāk. Bet tas ir tā ļoti abstrakti, jo kāds tam sakars ar veselo saprātu?

Latviešu valodā jēdzienam veselais saprāts ikdienas apziņas līmenī ir divas nozīmes, it kā pretējs slimajam varētu domāt, ka ir veselais saprāts un ir kaut kāds slimais saprāts. Un, otrkārt, ka ir kaut kāds kolektīvais, kopējais. Tā par to mēdz runāt, ka tas ir kaut kas tāds, kas pastāv kaut kur, par ko mēs varam domāt kā par kaut kādu ideālo saprātu...

Edgars Narkēvičs: izslēdzot mākslīgā intelekta vai mākslīgās inteliģences gadījumus, pamatā saprātam ir kaut kādi nesēji. 

Būtu pienācis brīdis šo pelēko lauku izgaismot, jo tas ir diezgan izplūdis jēdziens, kā arī norādīji. Tur vairākas nozīmes. Droši vien, ka šķetinot, varētu atrast vēl. Mēģināt saprast varbūt vispirms, kas tad ir saprāts? Un es piedāvāju tagad iedomāties vismaz divus aspektus. Un šeit varētu būt saturiskais un proceduālais aspekts. Saprāts ir spēja spriest, spēja savienot kaut kādas semantiskas vienības noteiktā secībā, spēja arī adekvāti uztvert tekstu atbilstoši domas uzdevumam, tā spēj uztvert informāciju šo informāciju uztverošās domes uzdevumam. Tā mēs varam formulēt saprātu. 

Bet tad mēs varētu runāt par saprātu kā kaut kādām vairāk vai mazāk formālām vai arī nu jau saturiski piepildītākām veidnēm, noteiktām domu formām, tādām, kas pastāv, piemēram, valodā noteiktās kultūras formās, ko mēs pat līdz galam neapzināmies, bet ko mēs iemācāmies, uzsūcam socializējoties no bērna kājas, tātad no pirmajām savas dzīves dienām. Un tas varētu būt, lūk, šis it kā kopējais, kaut kas tāds, kas vieno komunikatīvo kopienu, daudzus cilvēkus. Varbūt pat mēs atkal varam izdarīt tādu lēcienu analoģiski un iedomāties, ka visus cilvēkus, lai gan droši vien to pierādīt empīriski būtu grūti. Izdarīt pilnu indukciju ar visiem cilvēkiem uz zemeslodes. Bet tādi pieņēmumi pastāv. 

Pret to, manuprāt, vajadzētu izturēties piesardzīgi. Apelēšana pie veselā saprāta var būt arī demagoģisks instruments. Varas retorisks instruments. Proti, veselais saprāts var būt tiešām kaut kas tāds, kam būtu jāpievērš uzmanība, ar ko būtu jārēķinās un kas būtu jāizvērtē, ja mēs runājam par šīm atziņām, nostādnēm, folkloristisko gudrību, dzīvesziņu.

Un ir kaut kas tāds, pret ko būtu jāizturas ar zināmu piesardzību, nu, piesardzība varbūt nav slikta abos gadījumos, un jāskatās, vai galu galā ar to netiek manipulēts. 

 

Edgars Narkēvičs ir Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Filozofijas un ētikas nodaļas pasniedzējs, kurš specializējies antīkās filozofijas pētniecībā un tekstu tulkošanā. Tulkojis kopā ar Ivaru Neideru Platona dialogi latviešu valodā "Teaitēts". Tas bija pirmizdevums latviešu valodā un viens no pirmajiem sengrieķu - latviešu paralēltekstiem latviešu grāmatniecības vēsturē. Arī lekciju cikla "Dvēsele" autors, ko izdeva Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūts, kā arī redaktors grāmatai "Racingers Jozefs. Benedikts XIV".