Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar konstitucionālo tiesību ekspertu Edgaru Pastaru par to, ko var un ko nevar gaidīt no prezidenta un ko jaunāko laiku vēsture rakstītu par jauno laiku Latvijas vēstures prezidentiem.

"Ja prezidents grib kļūt par politisko tīģeri, viņam no sākuma jākļūst par cirkus lāci,  pārgriežot lentītes, atklājot pasākumus," tā izteicies konstitucionālo tiesību eksperts un zvērināts advokāts Edgars Pastars, kurš pats arī savulaik bija prezidenta Andra Bērziņa padomnieks juridiskajos jautājumos īsu brīdi. 

Par ko īsti ir prezidenta vēlēšanas Latvijā, vai tas ir par prezidenta ievēlēšanu, vai tomēr vienmēr arī par kaut ko citu vēl?

Edgars Pastars: Formāli juridiski tas ir par prezidenta ievēlēšanu, bet tam vienmēr nāk klāt kaut kādi citi nenokārtoti darījumi, kurus mēģina nokārtot, vai nesadalītas politiskās teritorijas, kuras šajā brīdī mēģina pārdalīt. Tas ir veids, kā partijas pārdala savu ietekmi. Tas vienmēr bijis sarežģīts lēmums, jo neviens nav nekad gribējis, ka kāds cits iegūst pārsvaru, kura pārstāvis iegūst prezidenta amatu. 

Otrkārt,

ne vienmēr parlamentam stipri prezidenti ir izdevīgi. Varbūt emocionālās runās tas tā tiek pausts, ka mums ir vajadzīgs visu tautu vienojošs prezidents, bet ar piebildi, ka vienīgā lieta, kur viņš var likt savu degunu, ir viņa mutautiņš. Labāk varbūt citur nē. 

Protams, brīžos, kad politiķi saprot, ka viss ir salaists dēlī, ja tā var teikt, tad prezidents ir tas, pie kura nāk pēc glābšanas, lai viņš spētu vienot, mobilizēt un vadīt procesus, kas arī ir prezidenta sūtību. 

Principā vēlēšanas tomēr ir un paliek par prezidentu, bet tam ir dažādas blakus lietas, ko ar papildu darbībām grib atrisināt kāds neapmierināts politiskais spēks vai spēks, kurš grib redzēt kādas pārmaiņas politiskajā vidē.

Kas ir tas, kāpēc stiprais prezidents personības līmenī nav izdevīgs mūsu pašreiz esošajā konstitucionālajā modeli?

Edgars Pastars: No vienas puses, jā, bet no otras puses, prezidents var ar pieejamo informāciju, ar savām runām, ar savu politisko kapitālu, ja viņš kā cirkus lācis, griežot lentītes, būs kļuvusi par tīģeri, viņš ieņems savu vietu politiskajā sistēmā un viņš var kādām partijām arī aprādīt to, kā kaut ko darīt citādāk. Un kurš gan grib dalīties ar varu. Tādēļ

visiem interesē prezidents, kurš ir vairāk simbols, bet kurš nejaucās tik stipri politikā, vai iejaucas tikai tad, kad patiešām politiķi paši netiek galā. Bet principā manas sajūtas visus gadus arī bijušas, ka parlamentam nav interese, lai paralēli parlamentam pastāvētu kāds spēcīgs pretpols.

Kādā ziņā ir būtisks viņa izglītības faktors, jo šobrīd ir diskusija par to, vai mums vajag tautsaimnieku? Ir bijuši prezidenti juristi, šobrīd kandidē vēsturnieks.

Edgars Pastars: Prezidentam noteikti nav jābūt kādai specifiskai izglītībai, jebkura izglītība ir laba, galvenā lieta, kurai viņam ir jāpiemīt, lai viņš vispār spētu organizēt savas institūcijas darbu, ir, pirmkārt, politiskā intuīcija. Un es teikšu, ka ne visiem viņa līdz galam ir piemitusi, it īpaši tiem, kuri nav bijuši politiķi vai nav bijuši saistīti ar to. Dažiem tas ir iedzimts, daži to ir  iemācījušies politikā, bet citiem tas nav dots.

(..) Ne vienmēr tā ir pieredze, intuīciju var iegūt arī tāpēc, ka tā cilvēkiem ir dabiski, jo tāds ir viņa salikums. Viņam ir jājūt tomēr, kā ir jāuzvedas politika, un es teiktu, ka šobrīd esošais prezidents īsti to nejuta. Tās politiskās intuīcijas viņam bija par maz, bet viņš tāds nav vienīgais noteikti vēsturē. 

Tāpat prezidentam ir skaidri jāspēj saprast, ko viņš grib. Nereti ir tā, ka var just, ka prezidenti īsti nav paši tikuši galā ar to, kā viņi redz savu prezidentūru un misiju, līdz ar to arī viņa komanda īsti nav nokalibrēta uz to, kā mēs strādājam. Šie divi faktori patiesībā ir galvenie veiksmīgai prezidentūrai.

Kāds pieredzējis politiķis man reiz teica, ka prezidentam sabojāt savu reitingu ir ļoti grūti, tas ir jāmāk un pie tā ir ļoti jāstrādā. Principā viņam ir dabiski ieprogrammēts reitings. Līdz ar to, ja prezidentam ir šī politiskā intuīcija, ja viņš saprot, ko viņš grib un kā viņš to sasniedz, un ko no viņa sagaida sabiedrība, tajā skaitā arī varbūt kāda sabiedrības niķa vai stiķa, pāraudzināšana, kas varbūt arī beigās labs darbs, tā prezidentūra būs veiksmīga. 

Kādreiz arī baidīšanās no savas ēnas. Dažkārt licies, ka ir prezidenti, kuriem nav nekāda pamata savā dzīves gājumā un ar savu rocību, ar pieredzi būt tādiem ļoti piesardzīgiem. Viņiem vajadzēja būt varbūt kādreiz stingrākiem, drosmīgākajiem savos lēmumos. Tas arī kādreiz pietrūkst.

Man ir kādreiz radusies sajūta, ka ir prezidenti, kuri savu misiju ir apzinājušies tikai pēc tam, kad vairs nav prezidenti.

Kas šobrīd, jūsuprāt, ir kontekstuālās prioritātes, kuras būtu svarīgas? Valdis Zatlers ieiet vēsturē ar politiskās krīzes un ekonomiskās krīzes pārvarēšanu, Vairai Vīķei-Freibergai ir ārpolitiskais aspekts. Kas būtu šobrīd svarīgi?

Edgars Pastars: Izņemot ārpolitiku un aizsardzību, kas ir dabiski ieprogrammēta prezidenta institūcijā, to izlaidīšu. Tas, kas viņam būtu jādara pašam, prezidentam ir jābūt tulkam, vidutājiem starp varu un sabiedrību un tādam, kas atskaitās sabiedrībai pēc būtības, nevis formāli. Būtu jāpieskata, lai vara, parlaments un valdība, tomēr virzās kaut kādā sabiedrības interešu ievērošanas virzienā. Varbūt nedaudz arī populistam jābūt kādos brīžos, ja tas ir nepieciešams. Viņš nedrīkst pārāk saaugt ar koalīciju. Viņam ir jābūt tomēr pāri stāvošam un viņam ir jāspēj pakritizēt valdību pareizajos brīžos, nevis tikai jāatbalsta. 

Un vēl noteikti tā visa ietvaros, sabiedrības interešu ievērošanas ietvaros prezidenta institūcijai dabiski piestāv domāt par kādiem jautājumiem, kuri nekad valdības darba kārtībā prioritātēs tā īpaši neizvirzīsies kaut kādu iemeslu dēļ. Valdībai varbūt tas nav pats kritiskākais, bet kādai sabiedrības grupai tas ir ļoti svarīgi. Tie var būt gan uzņēmēji kādā nišā, tie var būt kādi finanšu tehnoloģiju uzņēmumi, tās var būt personas ar invaliditāti, tās var būt arī kādas sociālās grupas, kuras ir atstumtas vai kuru intereses nav sadzirdētas. Viņam ir jāspēj sajust, kuras tās ir, un tad mēģināt arī palīdzēt. 

Jāņem arī vērā, ka bieži ir tēmas, kuras politiķi būtu gatavi atbalstīt, bet viņi nekad nenobalsos par to lietu, ja to virzīs kāds no citas partijas. Un prezidentam ir jāsaprot, kuras ir tās lietas, kuras viņš virzot varētu panākt, ka tās pieņem; par kurām partijas ir vienisprātis, bet ir šī politiskā greizsirdība. Vajag kādu neitrālu spēlētāju, kas to jautājumu pavirza.

Edgars Pastars ir konstitucionālo tiesību eksperts, bija Saeimas jurists, kļuvis par advokātu biroja "Borenius" konsultantu, bijis arī savulaik Valsts prezidenta Andra Bērziņa padomnieks juridiskajos un likumdošanas jautājumos. Viņš ir sertificēts noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas speciālists un vienlaikus arī sertificēts starptautisko sankciju atbilstības speciālists, kā arī prakses vadītājs "Cobalt" Latvijas birojā. Viens no atzītākajiem valsts tiesību ekspertiem, vairāku nozīmīgu grāmatu līdzautors konstitucionālo tiesību jomā. 

Pastaram ir plaša pieredze nodrošināt pārstāvniecību Satversmes tiesā un savā jurista praksē izstrādājis lielu skaitu likumu un likumu grozījumus būvniecības, banku un finanšu, nekustamā īpašuma, darba tiesību, noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas un amatpersonu atbildības jomās.