Raidījumā “Brīvības bulvāris” saruna ar filozofu un komunikācijas pasniedzēju Edmundu Apsalonu par to, kāpēc mūsu viedokļi kļūst arvien polarizētāki, kā saprasties tad, ja vienoties nav iespējams, vai “politiskais tirgus” ir politiskās komunikācijas normāla parādība un kas ir konstruktīva komunikācija.

Mēs nereti publiskajā vidē dzirdam diagnozi polarizēta sabiedrība, ka mums ir jāveido jauns sabiedriskais līgums, jārod dialogs ar dažādām sabiedrībā iesaistītajām pusēm, ka opozīcija nesarunājas ar pozīciju, ka koalīcija nesaprotas, ka vairākums neatbalsta mazākumu. Valdības paplašināšanu vai jaunas koalīcijas veidošana neizbēgami norāda arī uz komunikācijas problēmām politikā. 

Filozofs Edmunds Apsalons savā jaunākajā grāmatā "Konstruktīvā komunikācija" uzdod jautājumu, vai ir iespējams visiem pieņemams un atšķirīgas pozīcijas vienojošs risinājums jautājumos, kuros opozicionārie redzējumi, pārliecības un nodomi ir kardināli atšķirīgi vai pat pretēji. Kāpēc gan sociālais un pilsoniskais, gan starppersonu dialogs neizdodas un kāpēc mūsu centieni sarunāties, saprasties un sadarboties citam ar citu ir lemti neveiksmei?

Svarīgs ir jautājums par kontekstu, kurā saprašanās notiek. Bet kādā ziņā tas, ko tu māci uzņēmumiem vai organizācijām un to vadītājiem, ir attiecināms arī uz sabiedrību un politiku kopumā, ka tā nav liela atšķirība? Secinājumi par to, kā veidojama stratēģiska vai konstruktīva komunikācija, ka pēc būtības ir viens un tas pats, viena procesa divi dažādi aspekti.

Edmunds Apsalons: Tas ir viens tas pats, ja mēs uz to skatāmies, ka komunikācija vienmēr notiek starp konkrētām personām. Es nodarbojas ar starppersonu komunikācijas jautājumiem, un starppersonu komunikācijā, protams, var būt ļoti dažādas un atšķirīgas tēmas, tajā skaitā arī politiskas un sociālas tēmas. Bet tas jau nemaina pašu situāciju, ka divas personas nonāk kontaktā cita ar citu un tad ir jautājums, ko abas puses vēlas darīt un ko abas puses prot darīt.

Vienāda pieredze ir viselementārākais pamats, uz ko var balstīt savstarpēju saprašanos. Kopēja pieredze ļauj cilvēkiem citam citu saprast, taču saprasties var arī bez kopējas pieredzes, bet joprojām ir nepieciešams tas, ko es saucu par komunikācijas platformu. Respektīvi, ir jāatrod kaut kas, kas abus divus jau vieno: viens variants bija kopēja pieredze, cits variants - tie var būt kopēji mērķi, kuru vārdā mēs spējam saprasties. Tikpat labi tā var būt kopējā realitāte jeb tas, kā mēs notiekošo interpretējam. Tad mēs savu saprašanos balstam šajā notikuma interpretācijā.

Tās var būt mūs vienojušas pārliecības, respektīvi, kaut kas, ko mēs esam ieņēmuši galvā, un esam pārliecināti, ka tieši tā un ne savādāk, un esam tik ļoti pārliecināti, ka tam pat nav vajadzīgi nekādi pierādījumi, ka tas tā varētu būt. Tas ir ticības jautājums.

Ļoti bieži, arī šobrīd pēc prezidenta vēlēšanām, veidojot koalīciju, Latvijā dzirdam politikā pārmetumus, ka te jau notiek tirgošanās, te notiek kaut kāds politiskais tirgus, kur katrs meklē savu izdevīgumu.

Edmunds Apsalons: Šie pārmetumi ir pilnīgi nevietā, jo tā ir stratēģiskās rīcības loģika panākt vēlamo risinājumu. Tamdēļ ir kāds jānopērk, tamdēļ ir kaut kas jādod pretī, jo tirgošanās notiek tad, kad mēs ne tikai no otra kaut ko ņemam, bet mēs arī kaut ko pretī dodam. Tas atbilst stratēģiskas rīcības loģikai.

Jautājums jau ir tikai par to, vai stratēģiskā rīcība ir vienīgais veids, kā pastāvēt politikai. Vai visa politika ir tikai stratēģiska rīcība? Lielākā daļa teiks, jā, protams, jo kas tad ir jebkura politiķa vēlamā rokasgrāmata, pēc kuras vadīties savā komunikācijā - Makjavelli "Valdnieks", kur ir ļoti labi aprakstīta stratēģiskā komunikācija un stratēģiska rīcība kopumā. Vienmēr ir jautājums, vai tas ir vienīgais veids?

Vai ir iespējams kaut kādā ziņā aprakstīt laikmetu no komunikācijas viedokļa, šī aspekta, ka viss strauji mainās? Mēs pat ieviešam jaunus jēdzienus, piemēram, medijpratība. Jauns vārds, kuru mums vajadzētu apgūt, lai mēs šajā komunikācijā spētu piedalīties.

Edmunds Apsalons: Būtībā jau mediju pratība ir jautājums par mūsu prasmi uztvert un analizēt informāciju. Tā prasme ir bijusi aktuāla jebkuros laikos, arī pirms tehnoloģiskajām revolūcijām cilvēkiem, runājot citam ar citu, ļoti nozīmīga bija prasme saprast, ko viņš saka, spēja uztvert informāciju, spēja analizētinformāciju. Līdz ar to tādā principiālā jeb, kā es saku, loģikas līmenī, tie principi joprojām ir vieni tie paši. Jautājums ir par to, ko mēs katru reizi tajā struktūrā aktuāli ieliekam iekšā. Tas, protams, visu laiku mainās.

Mums ļoti gribētos, ja mēs spētu vienreiz par kaut ko vienoties - tagad mēs tam visam piekrītam, un tad, balstoties uz to, mēs varētu līdz pasaules galam vai vismaz vienas paaudzes līmenī visus jautājumus risināt, atsaucoties uz to, kas mums ir visiem svēts, kam mēs visi ticam, par ko visi esam pārliecināti, kas mūs īstenībā vieno. 

Tas, ko mēs redzam, ka šādi centieni radīt vienu statisku akmenī iekaltu platformu savstarpējai komunikācijai nav iespējams visu dinamisko izmaiņu dēļ. Ne tikai to izmaiņām dēļ, kas notiek pasaulē, bet lielākoties jau to izmaiņu dēļ, kas notiek mūsu izpratnē par pasauli. 

Ir tāds sarežģīts komunikācijas žanrs, ko sauc par pārmaiņu komunikāciju. Ir tā vieglā komunikācija, un tad ir tas grūtais brīdis, ka kaut kas mainās, un mainoties, mēs vairs nevaram balstīties uz to, ko balstījāmies līdz šim, mums ir jauns pamats zem kājām un tamlīdzīgi. Bet īstenībā jau jebkura komunikācija ir par pārmaiņām, vai nu par pārmaiņām, vai pret pārmaiņām, bet pārmaiņas ir komunikācijas tēma. Ja nekas nemainās, ja nekas nenotiek, mums nav īsti par ko komunicēt. Kā tev iet? Nu iet labi, nekas nav mainījies. Viss, komunikācija ir beigusies.

Pasaule visu laiku mainās, mēs visu laiku esam pārmaiņu procesā, un tad, kad jautā, kad tās pārmaiņas beigsies, es saku, nekad nebeigsies. Vienīgais nemainīgais šajā pasaulē ir tas, ka pārmaiņas visu laiku notiek, un mums ir nepieciešams ar šīm pārmaiņām kaut kā tikt galā.

(..) Un kā lai mēs ar viņām tiekam galā? Mums par viņām ir jārunā ar kādu, mums ir jāatrod cilvēki, kurus arī šīs pārmaiņas satrauc, kuri arī par viņām domā, mums ir jāatrod kāds, kas domā līdzīgi mums, lai mēs saprotam, ka mums viss kārtībā, ka mēs esam normāli.

Edmunds Apsalons ir filozofijas doktors, studējis Brēmenes un Latvijas Universitātē, ir eksperts starppersonu komunikācijas jomā. Konsultējis un vadījis mācības iekšējās un ārējās komunikācijas jautājumos vairāk nekā simts organizācijās. Grāmatu "Valodas lietojuma loģika", "Komunikācijas kompetence" un "Konstruktīvā komunikācija" autors.