Raidījumā Brīvības buvāris saruna ar Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieci Elīnu Vrobļevsku par 2026. gada prognozēm ģeopolitikā un Krievijas kara norisēm Ukrainā, ASV drošības koncepciju un Eiropu, kā arī par vēlēšanu ietekmēšanas riskiem Latvijā.

Publicētas "The Economist" prognozes 2026. gadam. Izdevums vēsta, ka globālajā politikā 2025. gads bija tas gads, kad beidzās vecā kārtība. Prezidents Donalds Tramps tikpat dramatiski, kā uzsāka Baltā nama pārveidošanu, iznīcināja gadu desmitiem senas normas un institūcijas. Viņa ieviestie tarifi smagi skāra daudzpusējo tirdzniecības sistēmu, starptautiskās diplomātijas mehānismus, sākot no ANO līdz ārvalstu palīdzībai. Ilggadējās drošības alianses tika pārveidotas uz tirgus attiecību pamatiem, kas monetizēja Amerikas militāro un ekonomisko ietekmi. Stingrā attieksme pret NATO sabiedrotajiem noveda pie aizsardzības budžeta palielināšanās, ko pirms gada maz kas būtu varējis uzskatīt par iespējamu. 

Raidījuma viese ir Krievijas ārpolitikas eksperti, Rīgas Stradiņa universitātes lektore, Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētniece Elīna Vrobļevska. 

"The Economist" prognozē, ka, saskaroties ar Putina nepiekāpību, Amerikas Savienotās Valstis atstās Ukrainas nākotni Eiropas ziņā. Tā ir aizņemta šobrīd ar izteikti populistisko labējo spēku pieaugumu vai riskiem un līdz ar to varētu nespēt uzņemties šo atbildību. Ko nozīmē vispār domāt par 2026. gadu, ja salīdzinām, kā prognozēja 2025. gadu.

Elīna Vrobļevska: Mēs dzīvojam tādā laika posmā - cerams, ka tas ir pārejoši - ka prognozēt kaut ko ir pietiekami izaicinošu. Man liekas, liela daļa no izaicinājuma ir tieši Donalda Trampa personība. Diemžēl vai par laimi - viņš ir Amerikas Savienoto Valstu prezidents. Un, lai kāda būtu mūsu attieksme pret Trampu kā prezidentu, kā personību, aiz viņa stāv ārkārtīgi ietekmīga mašinērija, kas ir Amerikas Savienotās Valstis. Viss budžets, finansējums, institūcijas, kas nāk tam līdzi. Līdz ar to ASV spēja ietekmēt dažādus procesus starptautiskajā sistēmā nemazinās, neskatoties uz prezidenta kompetenci vai kompetences trūkumu. 

Vai un kā tas varētu ietekmēt Eiropas spēju aizsargāt un iestāties par Ukrainu šajā procesā? Šobrīd, man liekas, ir nedaudz palaimējies, ka Eiropā tas lielais vēlēšanu vilnis, kas bija, ir pārvarēts. Mums būtu jābaidās no nākošā vēlēšanu cikla. 

Domāju, ka 2026. gadā Eiropas galējais politiskais sentiments paliks publiskajā telpā, būs nepatīkams, radīs ļoti daudzas viļņošanās, bet vismaz pagaidām neredzu, ka tas reāli varētu ietekmēt pašreizējo politisko kursu. Mēs joprojām redzam, ka Vācija ļoti stingri aizstāv un pastāv par Ukrainu un cenšas kaut kā līdzsvarot šo ASV veidu, kā tiek mēģināts panākt mieru. Tas pats ir Francijā. Bet visu laiku ir jābūt tādam kā rezerves variantam, ka tas var, protams, mainīties.

"The Economist" norāda, ka šie mēģinājumi sašķelt Eiropu ar dažādo labējo spēku iedarbību būs viens no ieguvumiem tieši Putinam. Viņš var cerēt, ka Eiropas apņēmība un vienotība sabruks, tāpēc ka Eiropa būs aizņemta pati ar sevi.

Elīna Vrobļevska: Tas ir tas, manuprāt, uz ko Putins vienmēr ir spēlējis. Tāpēc, ja viņš atbalsta šādus politiskos spēkus. Tas ir labi zināms Francijā, Ungārijā, Vācijā un tā tālāk. Protams, viņa taustāmais mērķis ir šķelt Eiropu, šķelt Eiropas sabiedrību, lai sabiedrība ir pēc iespējas polarizētāka, jo tad viņa arī atbilstoši nobalsos, kad atnāks attiecīgais vēlēšanu cikls. 

No Krievijas puses redzam, ja runājam kontekstā par ASV, protams, Kremlis un Peskovs jau ir paspējis komentēt jauno ASV stratēģiju, cik tā ir labvēlīga Krievijai. Ne Krievijai, bet Krievijas pasaules uzskatam vai tam, kā Krievija redz, kas notiek Eiropā un kas notiek globāli kopumā. Protams, tur ir sentiments par Eiropas civilizācijas norietu un ka mēs ierobežojam kaut kādu politisko spēku darbību. Šis viss "spēlē" Krievijai par labu. Ja paskatīsimies Kremļa komentārus pēc nesenajām tikšanās reizēm un pirms pagājušās nedēļas tikšanās ar Kremlī ar Vithofu, Kušneru un Rubio, tur arī bija šis sentiments par to, ka Krievija vismaz šobrīd, kamēr viņai tas ir izdevīgi, saka: iespējams, mēs varētu būt vairāk uz viena viļņa ar ASV. Bet viņi specifiski runā vairāk par Trampu un Trampa prezidentūru. Ar to šobrīd saistās ASV. 

Eiropa ir tā, kura traucē miera panākšanas procesu, Eiropa ir tā, kas vēlas paildzināt karu. Eiropa ir tā, kura ir lieka šajā vienādojumā. Krievijai un ASV, un, iespējams, kaut kādā brīdī arī Ukrainai vajadzētu lemt par to, kas notiek tad Ukrainā.

Eiropa tur tikai kuļ gaisu un rada negācijas, un nodarbojas ar kara kūdīšanu. Tā ir jaunā tēze, tāpēc, ka šobrīd ASV politika ir labvēlīga Krievijas mērķiem un Krievijas stratēģiskajam redzējumam par to, kā būtu jāskata pasaule.

"The Economist" arī raksta, ka Putina domāšana atbilst Krievijas militārajai kultūrai, kas uzskata, ka kara mērķis, kas šobrīd notiek, nav teritorijas okupācija, bet gan visas drošības sistēmas un konkrēti Ukrainas teritorijas aizsardzības sistēmas iznīcināšana. Tā ilgstošas nedrošības frontes līnijas ievilkšana. Ja domājam šādā kontekstā, jautājums par to, vai karš beigsies 2026. gadā vai 2027. gadā, ir kaut kādā ziņā lieks, jo tas paredz ilgstošu konfliktu tuvākajā nākotnē.

Elīna Vrobļevska: Es domāju, tie mērķi ir patiesi. Bet vairāki mērķi ir patiesi vienlaicīgi, un nav vismaz Krievijai savstarpēji izslēdzoši. Viens ir tas, kas notiek frontē.

Nevajag, manuprāt, sevi mānīt, par to, ka kaut kādi rādītāji Krievijā paliek sliktāki un tūlīt Krievija sabruks un nespēs turpināt karu. Tā nav.

Mēs arī redzam, ka Krievija nezina, kā uzvarēt.

Elīna Vrobļevska: Šobrīd kara turpināšana ir daudz izdevīgāka un daudz atbilstošāka Krievijas ne tikai militāriem mērķiem, bet vispārējiem iekšpolitiskiem un ārpolitiskiem mērķiem.

Viens, protams, ir tas, ka Krievija ar šo karu vēlas un vienmēr ir vēlējusies, manuprāt, sagraut pastāvošo starptautisko sistēmu, sašūpot viņu un uz tā pamata radīt kaut ko jaunu. Manuprāt, tas ir tas lielais stratēģiskais mērķis no Krievijas puses. Tas ir tas, par ko Putins jau otro desmitgadi runā. Par to, ka ir jāpārveido starptautiskā sistēma un starptautiskā kārtība. 

Iespējams, bija arī kaut kādā ziņā kripata apstākļu sakritības, ka Ukrainā radās labvēlīgā augsne, kuru Krievija diemžēl izmantoja. Kaut kādi iekšējie politiskie satricinājumi, kur Krievija redzēja iespēju logu sākt agresīvi rīkoties. To viņi varēja arī iekšpolitiski kaut kā pamatot un attaisnot: ukraiņi - brāļu tauta, tur notiek "nacifikācija", spēlēt uz iekšējiem sentimentiem, kas rada atbalsi Krievijas sabiedrībā un arīdzan politiskajā elitē tai. Bet, manuprāt, tas virsmērķis vienmēr ir bijis satricināt starptautisko sistēmu. Vai tas ir izdevies tādā formā, kā Krievija cerēja? Manuprāt, ka nē.

--

Elīna Vrobļevska Rīgas Stradiņa universitātē ieguvusi sociālo zinātņu maģistra grādu starptautiskajās attiecībās un doktora grādu par disertāciju "Krievijas ārpolitiskās identitātes idejas un to izpausmes ārpolitikā no 2012. līdz 2022. gadam". Viņa ir lektore Rīgas Stradiņa universitātes Sociālo zinātņu fakultātē un Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētniece. Viņas pētniecības virzieni ietver ārpolitisko naratīvu un to ietekmes uz politikas procesiem analīzi, Krievijas ārpolitikas radīto drošības izaicinājumu izpēti, arī Krievijas aktivitātes informatīvajā telpā.