Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar laikraksta "Financial Times" komentētāju Edvardu Lūsu (Edward Luce) par ģeopolitisko atriebību, jaunā aukstā kara veidošanos, rietumu liberālās demokrātijas norietu un to, vai Putins uzbruks NATO.

Šogad Rīgā Jesaja Berlina piemiņas lekciju lasīja britu žurnālists, laikraksta "Financial Times" galvenais ASV komentētājs Edvards Lūss, kurš 2025. gadā izdeva grāmatu par ASV aukstā kara stratēģi Zbigņevu Bžezinski. Par viņu Lūsam bieži prasa, kā Bžezinskis domātu par vienu vai otru starptautiskās politikas aspektu šodien. Bžezinskis skaidri apzinājās, ka vēsture nekad nebeidzas un vara neieredz vakuumu. 

Savā lekcijā Rīgā Lūss runāja par to, ka ASV atkāpjas no tās pasaules kārtības, kura pati reiz izveidoja, un ka lielvaru konkurence atgriežas, radot jautājumu, vai Rietumu spēja domāt un rīkoties stratēģiski izsīkst. Par to arī šoreiz saruna raidījumā.

Jūs iesākāt savu paneļdiskusiju Rīgas konferencē ar jautājumu par to, ko pēdējā laikā darījusi Krievija un kā mēs to varētu apturēt. Jūs teicāt, ka šobrīd daudz izteiktāk  nekā iepriekš pieredzam hibrīdkara izpausmes. Bieži dzirdam "tas nav īsti karš, bet nav arī miers". Varētu domāt, ka problēma ir terminoloģijā. Kā jums šķiet, kāpēc mums ir tik grūti definēt notiekošo?

Edvards Lūss: Domāju, ka visiem šiem terminiem – pelēkā zona, hibrīdkarš, nekonvencionālais karš, "nedz miers, nedz karš" – izaicinājumu met krievu daudzveidīgā darbošanās. Ir tādas darbības, ko iespējams ticami noliegt – piemēram, dezinformācijā. Mēs jau paši ražojam tik daudz dezinformācijas, ka krievu artavu šajā laukā ir diezgan grūti precīzi nošķirt un pateikt: "Šis pārstāv naidīgos spēkus." Jo mēs paši ražojam tik daudz mēslu, ja atvainosiet šādu izteicienu. Un, protams, pastāv arī īsta kara definīcija. Tas ir tas, ko pieredz ukraiņi. Mēs nepieredzam to, ko pieredz ukraiņi, un būtu visai ekstravaganti teikt, ka mēs karojam pret Krieviju. Tāpat arī

nebūtu pareizi teikt, ka mēs esam lielvaru karā pret Krieviju. Mēs atbalstām valsti, kura cīnās par savu neatkarību, un Krievija izmanto nekonvencionālus, dažkārt ticami noliedzamus līdzekļus, lai mūs sašūpotu, dara visu iespējamo, lai šķeltu, radītu apjukumu un nesaskaņas Rietumvalstu starpā un to iekšienē. Man nav viena konkrēta termina angļu valodā, ar kuru aprakstīt Putina darbību.

Es vēlētos, kaut varētu pateikt ko precīzāku par "pelēko zonu", hibrīdkaru un visu pārējo, taču tas nu ir mūsu pašreizējais vārdu krājums.

Kāpēc Donalds Tramps pēkšņi ir aptvēris Ukrainas svarīgumu? Vai tas noticis pēc Aļaskas? Kāpēc tas noticis tik vēlu?

Edvards Lūss: Jūs pieņemat, ka viņš turpinās apzināties Ukrainas svarīgumu. Pēdējo 10 mēnešu laikā viņš vairākkārt uz īsu brīdi ir mainījis savas domas par labu Ukrainai. Parasti tā bijusi reakcija uz to, ka Putins patiesi pazemojis Trampu. Publiski pazemojis, pastiprinot dronu, raķešu un citus uzbrukumus. Tai skaitā pret Ukrainas civiliedzīvotājiem. Tas noticis 72, 96 stundu laikā pēc tam, kad Tramps ir aicinājis uz uguns pārtraukšanu no Krievijas puses. 

Psiholoģija ir svarīgs faktors visiem līderiem, un it īpaši Trampam. Viņam nepatīk, ka viņu pazemo. Lai arī viņš apbrīno – atklāti apbrīno un apskauž Putinu –, Putins viņu pazemo. Un es domāju, ka te tiešām vienkāršākais skaidrojums ir vistrāpīgākais. Taču, vai šī pārslēgšanās uz Ukrainas pusi, paraudzīšanās uz situāciju vairāk no Ukrainas perspektīvas būs ilgstoša – tas ir pavisam cits jautājums. Esmu skeptisks.

Jūs, protams, esat pētījis Kisindžera stratēģiju attiecībā uz Padomju Savienību vai Krieviju un arī Bžezinski. Vai varam salīdzināt tā laika ASV stratēģiju pret Krieviju ar Trampa stratēģiju šobrīd? 

Edvards Lūss: Jā, tie bija ļoti atšķirīgi [Kisindžers un Bžezinskis]. Tomēr pastāv virspusēja līdzība starp Kisindžera reālistisko pieeju aukstajam karam, kas būtībā pieņēma, ka Padomju Savienības iekšējās norises ir Padomju Savienības darīšana un ka Maskavai pastāv tās leģitīmā interešu sfēra. Tas, ko Tramps domā par Krieviju, tāpat arī Ķīnu – viņš pieņem to, ka šīm valstīm ir katrai savs lauciņš, katrai sava interešu sfēra. Tieši tāpat kā viņš pasludina Amerikas rietumu interešu sfēru – "šis ir mūsu lauciņš". Tomēr Kisindžers ir krietni lokanāks, izglītotāks un daudzpusīgāks, nekā Tramps. Turklāt Kisindžera definīcija karam… Atvainojiet, Kisindžera definīcija mieram – viņš to aizņēmies no vācu filozofa Imanuela Kanta –, ir sekojoša: miers vienkārši ir kara neesamība. Un, domāju, ka šī pieeja mums, kas cenšas definēt pašreiz notiekošo, ir ļoti noderīga. Tāpēc, ka tā nav specifiska un tā ir reālistiska. "Miers ir kara neesamība". Tas, protams, norāda uz karu kā pa pusei dabisku cilvēka stāvokli.

Lasīju, ka jūs skaidrojat pašreizējo situāciju kā ģeopolitiko atriebību. Vai jūs varētu paskaidrot, kas ir šie atriebības aspekti?

Edvards Lūss: Mēs, ne Latvijā un ne Baltijas valstīs, taču mēs – īpaši angliski runājošajos Rietumos – iekritām uz neapdomīgo ideju, ka, aukstajam karam beidzoties, vēsture kaut kādā veidā tika atcelta. Un, ka mūsu starpā nav nekādu lielu ideoloģisku nesaskaņu, tādējādi nav jārēķinās ne ar kādiem lieliem konfliktiem. Ka ģeopolitikas ēra ir beigusies. Un 90. gados mums bija aptuveni desmit gadu, ko Amerikā tagad dēvē par "atpūtu no vēstures". Tad nāca 11. septembris, un tā bija ģeopolitikas atgriešanās, vēstures atgriešanās. Atgriešanās pie tā domāšanas veida. Nedomāju, ka Latvijai 90.gados bija atvaļinājums, es aprakstu tikai Vašingtonas ārlietu politiku. 

"Ģeopolitikas atriebība" ir vienkārši atgriešanās pie dabiskā cilvēku "status quo", proti, pie konflikta starp nācijām. Un šis konflikts var būt bruņots vai nebruņots, taču tā ir konkurence, sāncensība starp lielvarām, uzlecošām lielvarām, norietošām lielvarām, lielvarām viduspozīcijā – tāds kā dabisks stāvoklis. Es saku "atriebība", jo šī ir īpaši nestabila un ātri uzliesmojoša globālā aina.

Atšķirībā no aukstā kara, kas bija bipolāra pasaule: Maskavas pasaule un Vašingtonas pasaule. 

Šobrīd mēs esam multipolārā pasaulē, kas ir daudz neparedzamāka, un pasaules kārtības noteikumi, ko izveidoja ASV, – amerikāņu radītā kārtība pasaulē pēc Otrā pasaules kara – tagad ir kas tāds, ko pati Amerika prezidenta Trampa vadībā noliedz. Šī ir ārkārtīgi dinamiski nestabila situācija, tāpēc es izmantoju terminu "ģeopolitikas atriebība".

Edvards Lūss ir laikraksta "Financial Times" ASV redaktors, iepriekš bijis "Financial Times" Vašingtonas biroja vadītājs un kapitāla tirgus redaktors, kā arī ASV finanšu ministra Lorensa Samersa runu rakstīājs prezidenta Klintona administrācijā. Viņš ir trīs plaši novērtētu grāmatu autors "Laiks sākt domāt. Amerika lejupslīdes laikmetā", kas iznāca 2012. gadā, 2017. gadā iznāca viņa grāmata "Rietumu liberālisma atkāpšanās", bet 2025. gadā – "Zbigņeva Bžezinska dzīve. Amerikas lielvaras pravietis".