Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar bijušo diplomātu un vēsturnieku Gintu Apalu par mūsdienu diplomātijas un varas attiecībām, diplomātijas iespējām un  ģeopolitikas izmaiņām.

Diplomātija ir jēdziens, ko pēdējā gada laikā piesauc visbiežāk, gan runājot par to, kā apturēt un neeskalēt  konfliktus Eiropā un pasaulē, gan runājot par to, kā karus vienmēr izbeidz ar diplomātiskām sarunām. Taču ne vienmēr viss ir publiski redzams un daudz kas ir saprotams tikai pēc tam. 

Notikumi septembra otrajā nedēļā liek runāt un domāt par to, ka notiek kaut kādas būtiskas izmaiņas. Raidījuma viesis ir Latvijas Okupācijas muzeja Publiskās vēstures nodaļas vadītājs, vēsturnieks un bijušais diplomāts Gints Apals. 

Ja mēs sakām, citējot Klauzevicu, ka karš ir miera turpinājums, kas ir diplomātiskais process šajos miera un kara apstākļos? Zviedrijas premjerministrs, šķiet, šī gada sākumā, kad zemūdenes iebrauca Zviedrijas teritoriālajos ūdeņos, teica: karš tas nav, bet miers arī tas nav.

Gints Apals: Ir daudzi starpstāvokļi, tāpat kā starp okupāciju un neatkarību ir daudz starpstāvokļu, ko parasti piemirstam. Un skatījums, ka viss ir melnbalts un nekas nav pelēks, droši vien jārunā par daudziem pelēkā toņiem daudzās sfērās. Bet ideāla diplomātija - tas ir instruments politikas īstenošanai. Diplomāti paši nenosaka politiku. Viņiem būtu jāpalīdz īstenot tādu politiku, kas vērsta uz nacionālajām interesēm, un tās savukārt izriet no valsts un tautas vajadzībām, ja ir labi organizēta valsts un sabiedrība. 

Politikas zinātnieks Barijs Buzans definēja, kas ir jebkuras valsts intereses. Tur bija četri elementi: tā ir drošība pašai valstij un tās pilsoņiem, tā ir labklājība valstij un pilsoņiem, tā ir autonomija lēmumu pieņemšanā, tas, ka politiķi un valdība pieņem lēmumus patstāvīgi, mazāk ietekmējas no ārējiem signāliem, bet vairāk mijiedarbojas ar tautu jeb pilsoņiem un pieņem valstij vajadzīgos lēmumus. Un beigās prestiža jautājums. Tāpat kā cilvēks vēlas būt atzīts, tāpat arī valsts vēlas būt atzīta starptautiskā sabiedrībā, lai ar viņu rēķinātos, un tam ir vajadzīgs prestižs, ir vajadzīgs tas, ko mēs saucam par kredibilitāti, kad cilvēki dara to, ko saka, un saka to, ko grasās darīt, nevis maina pozīcijas bezatbildīgi. 

Pamatjautājums tomēr ir, vai politikas noteicēji konkrētajā valstī jūt atbildību pret tautu, vai atbildība tiek prasīta no viņiem arī par ārpolitiskiem lēmumiem? Un vai ir sekas ignorancei, tam, ka nerēķinās ar šīm objektīvajām nacionālajām, valsts un tautas interesēm? Visos šajos jautājumos diplomātija ir tikai instruments, kādā veidā lēmumu pieņēmēji mijiedarbojas ar ārējo vidi.

Ja tas īsti nestrādā, tad diplomātija ir ne vairāk kā informācijas apmaiņas kanāls, un šī informācija var būt asimetriska. Proti, diplomāti vienkārši pienes savai priekšniecībai informāciju par to, ko ir teikuši citu valstu pārstāvji, palīdz interpretēt šo signālu nozīmi un atstāj to visu politikas veidotāju rokās. Pie viena izskaidro politiķiem manevra iespējas, kas konkrētajā situācijā būtu reāli iespējams, un šeit definīcija: diplomātija - tā ir iespējamā māksla sasniegt maksimālu rezultātu konkrētajos apstākļos.

Ja paskatāmies uz pēdējiem vairāk nekā trīs gadiem kopš pilna mēroga Krievijas iebrukumu Ukrainā, visu šo laiku ir notikuši dažādi diplomātiski formāti, divi pret divi, dažādas Eiropas valstis ir tikušās savā starpā. Vai mēs varam nosaukt kādus būtiskus diplomātiskos sasniegumus tajā? 

Gints Apals: Ir daudz nezināmā par neseno vēsturi. Kāpēc apstājās Krievijas agresija 2014. gadā? Kādus signālus Krievija tobrīd saņēma no ārpuses? It kā tas bija ļoti veiksmīgi - Krimu paņēma bez neviena šāviena. Arī visas tanku kaujas Donbasā bija ļoti veiksmīgas, un Krievija apstājās. Jautājums, kāpēc viņi apstājās? Viņi apzinājās savu vājumu vai tomēr saņema konkrētus signālus, ka, turpinot šo agresiju tobrīd, būtu kādi konkrēti pretsoļi? Tā ir aisberga neredzamā daļa par to, kas toreiz īsti notika. 

Tālāk diplomātiskie formāti - mēs zinām gan no Merkele, gan no Francijas vadītāja izteikumiem, ka viss Normandijas formāts bija vērsts tikai uz to, lai atliktu krīzi, lai vilktu garumā. Minskas vienošanās praktiski netika ievērota ne no vienas puses, gan Ukrainas, gan Krievijas puse pārkāpa Minskas vienošanos, un tā arī nevarēja būt izšķiroša. Eiropas Drošības sadarbības organizācijas novērotāju misija bija vienkārši disfunkcionāla tajos apstākļos. 

Tas parādīja, ka tobrīd praktiski diplomātija tādā formātā risināt nevarēja neko. Bija vajadzīgas tiešās valstu un valdību vadītāju sarunas par būtiskiem jautājumiem. Un tas arī bija ultimāts, ko Putins stādīja Rietumu pasaulei 2021. gada decembrī, rakstiski pasakot, ko viņš vēlas. Ultimāts tika noraidīts, un sākās karš pret Ukrainu. 

(..)

Arī jautājums par incidentu Polijā. Kas tad notika? Pirmie ekspertu paziņojumi bija, ka visdrīzāk tā ir kļūda, ka šie relatīvi zemās tehnoloģijas lidroboti radioelektroniskās karadarbības vešanas rezultātā ir novirzīti no kursa un sākuši lidot ne pēc paredzētās trajektorijas. Pēc tam nāca ātri politiskie paziņojumi, dažādi politiķi Vācijā, Polijā, arī Latvijā un citur politiski lēma - nē, tā ir Krievijas provokācija.

Ko nozīmē šāds secinājums?

Gints Apals: Tas nozīmē, ka mēs vēlamies to tā politiski interpretēt.

Tas ir jautājums par gatavību eskalācijai.

Gints Apals: Jā, par to, ka mēs vēlamies redzēt, kur mēs stāvam. Mēs īsti nezinām, kas tur notika, mēs zinām, ka Maskavā valdīja liels apjukums, Ārlietu ministrija teica vienu, Aizsardzības ministrija kaut ko citu, Peskovs vispār izvairījās no atbildes.

Svarīgi ir viens, ka pašā ļaunākajā gadījumā, ja tā arī būtu, tad tā bija Krievijas vēlme pārbaudīt NATO struktūru efektivitāti un NATO valstu vienotību brīdī, kad risinājās diezgan dramatiski notikumi Katarā, Dohā, Izraēlas uzbrukums Dohai arī risinājās paralēli.

Kārtējo reizi pietiekoši dramatiski notikumi Gazā, par ko pie mums cilvēki vispār neuztraucas. Polijā nav nekādu postījumu, nav gājis bojā neviens šo dronu dēļ, bet Gazā, piemēram, zaudēja dzīvību karadarbības rezultātā 50 cilvēki. Tas mūs vispār neuztrauc.

Ko mēs uzzinājām 24 stundu laikā?

Gints Apals: Tas, ka notika Izraēlas trieciens Dohā, un pie tam Katara ir diezgan draudzīga valsts Izraēlai, kā arī valsts, kurai ir labas un tuvas attiecības ar Amerikas Savienotajām Valstīm. Protams, ka tādā situācijā ir labs kārdinājums pārbaudīt, vai mēs nevaram atrast kādu plaisu. Amerikai, dabiski, svarīgāki ir notikumi Katarā, arī Rietumeiropas valstīm, tad mēs varam pārbaudīt, kas notiek austrumu flangā pie zema līmeņa provokācijas. 

Tas, ko mēs

uzzinājām no šīs lietas: pirmkārt, pretgaisa aizsardzības kapacitāte arī Polijā ir zema. Lidoja 19 lidroboti, pacēla gaisā četru dažādu NATO valstu iznīcinātājus, kuri pa visiem spēja notriekt pēc vienām ziņām četrus no šiem droniem, pēc otrām - varbūt septiņus vai deviņus. Pie tam lidoja zemas tehnoloģijas droni, kuri nav īpaši viltīgi un izvairīgi. Tas mums militārā ziņā neko labu nevēsta. Lai gan Latvija pat būtu vēl sliktākā situācijā. 

Labā ziņa ir tā, ka NATO valstu militārās struktūras spēj sadarboties un reaģēt vismaz tā, kā reaģēja, neprasot politisku saskaņošanu savās galvaspilsētās. Tas ir svarīgi. 

Arī aukstā kara stabilitāte vairāk nodrošināja nevis NATO organizācijas pastāvēšanu, nevis Ziemeļatlantijas padomes pastāvēšanu Briselē, bet to, ka bija vienotā militārās struktūra.

Notikumus Polijā mēs varam norakstīt kā tādu nekonvencionālu karu, līdzīgi kā sabotāžas operācijas, kuras notiek pēdējos gados, ko Krievija realizē Eiropā.

Gints Apals: Neesmu eksperts, nevaru iedziļināties, tikai konstatēju, ka drusciņ atšķīrās ekspertu sākotnējie viedokļi no politiķu vēlākās interpretācijas. Vai tā bija apzināta provokācija? Nezinu. Tas, ka tas nebija tik nopietns jautājums kā, piemēram, uzbrukums Dohai, tas gan. Tas, ka šis incidents bija arī daudz mazāk svarīgs nekā politiskās slepkavības mēģinājums Amerikā, tas gan.

Gints Apals studējis vēsturi Latvijas Universitātē, zināšanas papildinājis Stokholmas Universitātē Baltijas studiju centrā un strādājis Latvijas Vēstures institūtā, kur 1994. gadā ieguvis doktora grādu, aizstāvot promocijas darbu par latviešu nacionālo kustību 19. gadsimtā. 

1996. gadā pabeidzis Oksfordas universitātes diplomātijas studiju programmu un kopš 1994. gada bijis Latvijas ārlietu dienestā saistīts ar politikas plānošanas jautājumiem, Eiropas Savienības ārpolitikas un drošības politikas problemātiku. 

No 2004. līdz 2010. gadam strādājis Eiropas Savienības Padomes Sekretariātā, pildot Eiropas Savienības īpašā pārstāvja Centrālāzijā politiskā padomnieka funkcijas. Bijis Latvijas pastāvīgais pārstāvis ANO, EDSO un citās starptautiskajās organizācijās Vīnē. Pēc tam līdz 2017. gadam pildījis Latvijas ārkārtējā un pilnvarotā vēstnieka pienākumus Īrijā. 

Ginta Apala zinātniskās intereses ietver ģeopolitiku, drošības politikas jautājumus plašā vēsturiskā kontekstā, Eiropas Savienības kopējo ārpolitiku, aizsardzības un militārās drošības tēmas. Viņš ir arī grāmatas autors kopā ar Māri Zanderu "Latvieši, vācbaltieši un Krievija: polemiska saruna".