Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar vēsturnieku Jāni Taurēnu par ietekmes sfērām pašreizējā pasaulē, ASV un Irānas karu un Latvijas pozīciju Eiropā attiecībās ar ASV.

"Karš Irānā nav vienkārši vēl viens karš Tuvajos Austrumos, tas ir jaunākais piemērs pasaulei, kas ir nonākusi haosā." Tā raksta "Der Spiegel".

"Kopš gada sākuma ASV prezidents Donalds Tramps ir izdarījis dažāda veida uzbrukumus vienu pēc otra - Venecuēlas valsts vadītāju nolaupīšana, draudi anektēt Grenlandi, naftas eksporta blokāde Kubai un tagad karš pret Irānu. Katrā no šiem gadījumiem vardarbība tiek atklāti izmantota kā politikas līdzeklis." Tā savukārt raksta "Project Syndicate". 

Ne no Krievijas puses, ne no Ķīnas puses, bet gan no Amerikas Savienoto Valstu puses. Uz ASV aizsardzību liela daļa Eiropas bija paļāvusies kopš 1945. gada. Kas ir šis vēsturiskais pavērsiens, kas notiek, par to saruna ar Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu vēstures fakultātes asociēto profesoru un vēstures doktoru Jāni Taurēnu. 

Kas, tavuprāt, ir šis vēsturiskais pavērsiens, kas notiek, par ko pagājušajā nedēļā raksta mediji? Vai iespējamais vēsturiskais pavērsiens.

Jānis Taurēns: Trampa politika ir katrā ziņā ļoti oriģināla un būtiski atšķiras no iepriekšējo ASV administrāciju politikas. Bet dažnedažāda veida intervences, iebrukumi un militāras kampaņas jau ir bijušas ļoti daudz. Ja runājam tieši par karu Irānā, tas varbūt pat nav nekas sevišķi jauns salīdzinājumā ar to visu, kas ir bijis līdz šim. Ja ir kaut kas jauns, tā noteikti ir attieksme pret Eiropu. Tā pati "Der Spiegel" pieminētā Grenlande. Mēs nevaram iedomāties, ka kāds cits ASV prezidents būtu izteicies, ka vajadzētu anektēt Grenlandi vai pat Kanādu. 

Arī, piemēram, tarifi, par ko Tramps visu laiku runā, tad viņš tos uzliek un atceļ. 2025. gada aprīlī nogāza pasaules fondu biržas ar saviem tarifiem, pēc tam tās atguvās kādu pāris mēnešu laikā.

Lieta tā, ka Savienotās Valstis jau bija tās, kuras kopš Otrā pasaules kara beigām runā par nepieciešamību pēc brīvās tirdzniecības, pēc muitas barjeru nojaukšanas. Un tagad pēkšņi kaut kas jauns, oriģināls šajā ziņā. 

Ja iebrukums Irānā, tad neviens nebija iedrošinājies līdz šim uzbrukt Irānai. Jau 2008. gadā, Buša administrācijas pēdējā gadā, runāja par to, ka varētu būt uzbrukums Irānai. Bet nonāca pie secinājuma, ka labāk tomēr nē, ka tas ir sarežģīti un grūti, diez vai kaut ko dos. Beidzot kāds ir izšķīries par to, ka nepieciešama šāda militāra kampaņa pret Irānu.

Gribas citēt hercogu de Taleirānu, kurš savā laikā esot teicis, ka "tas ir sliktāk kā noziegums, tā ir kļūda" par kādu Napoleona soli. Redzēsim, kā tas beigsies.

Bet lielākā daļa komentētāju vai analītiķu uzdod jautājumu: kāds tam visam ir mērķis?

Jānis Taurēns: Es domāju, ka cerēja, ka Irānas režīms ātri sabruks, ka režīma nomaiņa varētu būt ļoti nozīmīgs mērķis, ja ne Savienotajām Valstīm, tad Izraēlai. Tiek minēti ļoti daudzi citi mērķi, ko vajadzētu sasniegt. Tas ir iznīcināt Irānas kodolpotenciālu, iznīcināt ballistisko raķešu potenciālu, nodrošināt kaut kādu stabilitāti, pārtraukt visu to tīklu, ko Irāna gadu desmitiem ir rūpīgi veidojusi, visus milicijas bruņotos formējumus dažādās pasaules vietās. Šie jau būtu pieticīgāki mērķi. 

Man liekas, ka sākotnējais mērķis varēja būt tiešām režīma nomaiņa. Ja sāka ar Irānas valsts galvas ājatollas Alī Hāmenejī nogalināšanu, tas ir līdzīgi kā izņemt no aprites Venecuēlas prezidentu Maduro. Nav teikts, ka šo režīmu izdosies gāzt tik vienkārši.

"Project Syndicate" raksta par šo nozīmju vai situācijas maiņu kopumā, ka tas, kas notiek, ir cīņa par ietekmju sadalīšanu šobrīd pasaulē. Tas ir veids, kādā lielvaras zīmē ietekmju sfēras?

Janis Taurēns: Vai tad nu Savienotajām Valstīm nebija ietekmes? Bija ļoti daudz. Jautājums ir, vai tas nevarētu novest pie tā, ka ietekme samazināsies. Piemēram, Irākas karš kaut kādā mērā pie tā noveda. Ja runājam par kaut kādām ietekmes pārdalēm, tas it kā būtu pretrunā ar starptautisko attiecību un starptautisko tiesību principiem, kādi veidojās pēc Otrā pasaules kara.

Arī saka, ka pirmo reizi kopš 1945. gada ASV, Ķīna un Krievija vienojas par autoritātes suverenitātes koncepciju, nevis balstoties uz starptautiskajām tiesībām.

Jānis Taurēns: Mums droši vien nevarētu patikt, ka Savienotās Valstis iet pa šo ceļu, jo tad arī Krievija un Ķīna varētu teikt, ka mēs ne ar ko neesam sliktāki vai ka Savienotās Valstis ne ar ko nav labākas. Ja ASV var uzbrukt Irānai, tad kādēļ, teiksim, Ķīna nevarētu uzbrukt Taivānai? Arī ir dažādas spekulācijas par to, ka tas notiks un kad tas varētu notikt. 

Ja skatās no mūsu pozīcijas, diez vai jebkādi rezultāti šī pasākuma nāks mums par labu. No vienas puses, šīs starptautiskās tiesības netiek ievērotas. No otras puses, ja Savienotās Valstis cieš neveiksmi vai nosacītu neveiksmi, tas arī nebūtu labi.

--

Jānis Taurēns ir latviešu vēsturnieks, Latvijas Universitātes asociētais profesors. 2016. gadā saņēma balvu Gada vēsturnieks Latvijā. 1999. gadā aizstāvējis disertāciju par tematu "Baltijas virziens Latvijas Republikas ārpolitikā 1934. līdz 1940. gadam". 2009. gadā kļuva par Latvijas Universitātes Rietumeiropas un Amerikas jauno un jaunāko laiku vēstures katedras asociēto profesoru. 

Viņa zinātniskā darbība galvenokārt saistīta ar Baltijas jautājumiem starptautiskajās attiecībās, Latvijas ārpolitiku periodā starp pasaules kariem, 20. gadsimta Latvijas vēstures historiogrāfiju un Latvija Trešās atmodas periodā.