Raidījumā Brīvības bulvāris ar vēsturnieci Inetu Lipšu, kurai iznākusi jauna monogrāfija "Viena. Grozāmo sarakstu slazdā: sieviešu politiskā vēsture Latvijā 1922–1934", saruna par vēstures nepārtrauktību, no Latvijas Republikas dibināšanas fotogrāfijas izrietošo "pakauša perspektīvu dzimtes pētījumu kontekstā" un to, vai šie laiki ir vēsturiskāki par citiem laikiem.

Par grāmatu saka, ka tā vēsta par sieviešu emocijām, enerģiju un darbiem, ko slēpa līdz šim Latvijas vēsturē neiekļautā, tā saucamā pakauša perspektīva. Vēsturniece Ineta Lipša ļoti bieži savā radošajā darbā ir pievērsies tādām nelielām tēmām, kuras tiek padarītas par lielu šī laika vēstures naratīvu.

Kad Ineta Lipša ieguva Gada vēsturnieka titulu, viņai vaicāja, kas ir gada lielākais notikums, uz ko atbildēja, ka pēc kara sākšanās Ukrainā viss šķiet niecība. Kādā ziņā 24. februāris maina skatupunktu uz to, ko tu pēti, ko ir svarīgi pētīt.

Ineta Lipša: No vienas puses, it kā tas skatījums nemainās. Tas, ko izdarīja 24. februāris, man personiski saasināja, varētu teikt, dzēsa vai kliedēja distancētības sajūtu diemžēl no tā objekta, ko es pētu. Es jau agrāk spēcīgi izjutu protestu apspiešanu Minskā, Baltkrievijā 2020. gadā. Tajā laikā es tieši interesējos par 1905. gadu, un mani interesēja sievietes piektajā gadā. Skatoties uz fotogrāfijām no Minskas protestu apspiešanas, kur bija šie ar stekiem sadauzītie cilvēki. Tie zilumi, tās asinis, tās baigās fotogrāfijas mani uzreiz asociēja ar 1905. gadu un vardarbība pret sievietēm no valsts varas puses. Te ieradās soda ekspedīcijas un spīdzināja, un miesas sodus piesprieda, un publiski izpildīja uz kailas miesas publiskās vietās, tajā skaitā arī sievietēm. 

Protams, arī šie soda ekspedīciju karavīri, kas bija toreiz Krievijas impērijas armijas karavīri, it kā pašu valsts karavīri, ka viņi arī izvaroja sievietes un fiziski ar viņām izrēķinājās. Tad ir tas jautājums, cik daudz tas ir palicis arhīvu materiālos? Es domāju, ka šī piektā gada aizmirstā vēsture... Tagad jebkurš to var saprast, skatoties uz to, kas notiek Baltkrievijā protestu apspiešanā. 

(..) kad ir Ukrainas karš, kad atkal nāk tas pats vēl drausmīgāks vilnis, kad jau cita valsts citas valsts pilsoņus izvaro, sit, nogalina. Pat ja mūsdienās Ukrainas gadījumā ir arī cilvēki, kas slēpj šo izvarošanu, neziņo par to, nestāsta. Tad vēl jo vairāk saproti, kāpēc piektā gada tas bija tā, kāpēc mums nav šo dokumentu un mums ir tikai nu kaut kādas  driskas no atmiņām un tamlīdzīgi. Tagad man liekas jebkurš cilvēks, ārkārtīgi labi var saprast to, kas 1940. gadā padomju okupācijas pirmās dienas. Tā kā uz savas ādas vari saprast, un viss, kas notiek Ukrainā, tevi skar ārkārtīgi personīgi.

Vai var teikt, ka ir vēsturiskāki laiki un ir mazāk vēsturiski laiki?

Ineta Lipša: Šajā ziņā sanāk, ka šis ir tāds vēsturisks laiks. Tas ir, kā kurš to uztver. Man par to grūti spriest. Savā ziņā

šis ir tāds pateicīgs laiks, lai saprastu, ko nozīmēja okupācija tajā laikā, ko nozīmēja deportācijas, holokausts. Tad, kad tu redzi, ka tas viss šobrīd notiek tepat blakus, daudz ātrāk var iejusties arī pagātnē.

Ineta Lipša ir vēstures doktore, no 2007. gadā Latvijas Universitātes Vēstures institūta vadošā pētniece. Pētījusi Latvijas starpkaru vēsturi, īpaši dzimtas un seksualitātes vēsturi, savos pētījumos pievēršoties sociāli mazaizsargātām sabiedrības grupām - sievietēm, vecāka gadagājuma cilvēkiem, seksuālām minoritātēm. Viņa pati saka: mani interesē, kā šie cilvēki dzīvoja pirmskara Latvijā, padomju okupācijas laikā. 

Viņa ir autore monogrāfijām "Rīga bohēmas varā: seksualitāte un sociālā kontrole Latvijā no 1914. līdz 1939. gadam", "Kaspara Aleksandra Irbes slēptā dzīve. Homoseksuāļa dienasgrāmata". Šogad iznāca viņas grāmata par sieviešu politisko vēsturi Latvijā.