Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar politikas zinātnieku un Eiropas Parlamenta deputātu Ivaru Ijabu par ASV nacionālās drošības plānu un tajā iezīmēto Eiropas nākotni, par Eiropas aizsardzības spējām un Krievijas interesēm.

ASV nacionālās drošības plāns un šajā politikas dokumentā formulētais viedoklis un nākotnes redzējums attiecībā uz Eiropu rada vairāk jautājumu, nekā šobrīd iespējams rast atbildes. Eiropas kritika vai cerības uz labējo populistu uzvaru, domāšana ietekmes sfērās - tās varētu būt arī Putina idejas. Tā raksta Eiropas izdevumi pagājušajā nedēļā. 

Berlīnē notiek Eiropas līderu, ASV pārstāvju un Ukrainas pārstāvju tikšanās ar mērķi it kā līdz Ziemassvētkiem noslēgt pamieru.

ASV nacionālā drošības stratēģija kārtējo reizi satricinājusi eiropiešus. Kāds, tavuprāt, būs rezultāts ASV un Eiropas sadarbībai? 

Ivars Ijabs: Droši vien tas, ka Amerika mainīsies. Viņa jau ir sākusi mainīties. Šis gads ir bijis pietiekoši satricinājumiem bagāts. Bet nekāds skaidrs rezultāts nav redzams. 

Es domāju, ka ārpolitikas stratēģijas stāsts ir arī iekšpolitisks. Ja paskatāmies to, cik lielu uzmanību viņš [Tramps] pievērš Rietumu puslodei, ka Monro doktrīna... Amerikāņi pamatā koncentrējas uz to pasaules pusi, nevis uz otru, tas jau ir lielā mērā Trampa vēsturiskais stāsts par migrāciju. Otra lieta, ka viņam kā diezgan daudziem amerikāņiem joprojām liekas, ka uz viņiem parazitē, viņus izmanto, viņi no tā cieš. Viņiem līdz šim ir bijusi bezatbildīga valdība, viņuprāt. Tagad viņš mēģina to pagriezt atpakaļ. 

Bet par Eiropu - jā, tā nodaļa ir visnotaļ uztraucoša. Tur gan diezgan bieži tiek piemirsta tā daļa, kur viņš saka: Eiropa mums ir svarīgs partneris jebkurā gadījumā, mums ir vēsturiskās saites ļoti svarīgas. Bet tas, ka viņš runā par to, ka Eiropas civilizācija iet bojā migrācijas dēļ, par to, ka visas transnacionālās organizācijas, pirmkārt, protams, Eiropas Savienība, ka tas ir kaut kas slikts un viņam nepatīkams, tas, protams, Briselē ļoti daudziem nepatīk. Bet atkal - tas nav nekas ļoti jauns. Tas vienkārši ir ļoti spilgti noformulēts. 

Trampa administrācija jau savā pirmajā prezidentūrā nebija sajūsmā par Eiropas Savienību. Viņi ir gatavi runāt ar valdībām, ar valstu valdībām, viņi ir gatavi, piemēram, ar Mercu runāt. Viņi ir gatava runāt ar Meloni, viņi ir gatava runāt ar Stārmēru. Bet viņiem visa tā Briseles padarīšana - tas vienmēr ir licies diezgan aizdomīgi.

Kas tam ir par iemeslu? Tā ir viena no lietām, ko norāda, kā risku, ka tas ir mēģinājums šķelt Eiropu.

Ivars Ijabs: Domāju, ka tas ir galvenais risks. Un tajā diemžēl Tramps, gribot vai negribot, tiešām ir vienots ar Putinu. Gribam tikt vaļā no Briseles, lai katra valsts atgūst pilnībā savu suverenitāti. Mēs varam iedomāties, ar ko tas varētu beigties. Tā, lai valstis paliktu viens pret vienu ar agresoru, ar Krieviju. Tādā ziņā, es domāju, ka ir ļoti bīstami. 

Bet kas tam ir par iemeslu? Es domāju, ka pirmām kārtām viņi to transnacionālo stāstu ar kopējām institūcijām Briselē īsti nesaprot, jo tas nav viņu stāsts. Viņi vienmēr ir bijuši otrā pusē okeānam un tajā procesā nav piedalījušies. Otra lieta, ka Eiropas Komisija ir tā, kas viņiem tīri praktiski dara ļoti bieži gauži. Runa ir, piemēram, par tarifiem, kas nepaliek bez atbildes. Arī par digitālajiem stāstiem, kas pēdējā laikā īpaši ir par Īlonu Masku un 150 miljonu sodu viņam par to, ka nav ievērojis Eiropas likumdošanu attiecībā uz sociālajiem tīkliem. Tas viņiem rada gauži un tāpēc viņiem tas nepatīk. Viņi daudz labprātāk runā ar valdību vadītājiem, ar valstu vadītājiem Eiropā, bet mazāk ar fon den Leienu, Koštu vai Kallasu. To arī šobrīd redzam.

Transnacionāls aspekts ir arī NATO. 

Ivars Ijabs: Bet tā ir drošības alianse un mazāk māca dzīvot, pēc Trampa domām. Tā nepieņem visādas biznesu regulējošas lietas, pamatā vairāk ar karaspēku un militārām lietām nodarbojas. Tas viņiem acīmredzot neliekas tik nesaprotami un bīstami.

Bet kas vēl ir, ja pievēršam Eiropas sadaļai uzmanību tajā stratēģijā? Tur tiek runāts par kaut ko tādu kā "stratēģiskā stabilitāte attiecībās ar Krieviju". Es absolūti nesaprotu, ko tas nozīmē. Kāda veida stabilitāti mēs varam iedomāties ar vienu brutālu agresoru, kurš nevienā mirklī nav gatavs pildīt tos līgumus un nosacījumus, kuriem viņš ir tikko piekritis? Šis man liekas ļoti uztraucošs moments.

Proti, kā mēs iedomājamies to stratēģisko stabilitāti? Tas ir līdz nākamajam agresijas gadījumam? Kā jūs to novērsīsiet? Kā jūs to stabilitāti panāksiet?

Pagājušajā nedēļā NATO ģenerālsekretārs Rute brīdināja alianses dalībvalstis, ka tās ir Krievijas nākamais mērķis, uzsvēra nepieciešamību nekavējoties reaģēt uz to. Viņš teica: tagad. Kāda ir situācija tieši tagad? Ar ko tā atšķiras?

Ivars Ijabs: Rute vada NATO, kas ir pamatā aizsardzības alianse. Un tas ir jāskatās kontekstā. Mēs zinām, ka Lavrovs pagājušajā nedēļā arī iznāca ar paziņojumu par to, ka 2021. gada decembra ultimāts attiecībā uz NATO joprojām ir spēkā - nekāda NATO karaspēka tajās valstīs, kas iestājušās aliansē pēc 1997. gada. Tas ir tiešs apdraudējums mums. Tas nozīmē, ka mēs, pēc Krievijas domām, vispār nedrīkstam sevi kopā ar sabiedrotajiem aizsargāt, jo tas apdraud Krievijas drošības intereses. Dabiski, ka Rute uz to reaģēja. Rute tādā ziņā ir pietiekoši gudrs un slīpēts.

--

Ivars Ijabs ir Eiropas Parlamenta deputāts, ievēlēts no partijas "Latvijas attīstībai". Savulaik studējis Latvijas Mūzikas akadēmijā, vēlāk filozofiju Latvijā un Vācijā. Ieguvis filozofijas bakalaura un maģistra grādus, kā arī politikas zinātņu doktora grādu. Līdz ienākšanai politikā bijis latviešu sabiedrībā plaši pazīstams politologs, publicists un asociētais profesors Latvijas Universitātē, kā arī pētnieks Latvijas Universitātes Sociālo un politisko pētījumu institūtā. Vairāk politiskās publicistikas grāmatu autors.