Iveta Reinholde: Prezidenta vēlēšanu kontekstā svarīga ģeopolitiskā situācija, kurā esam

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar politoloģi Ivetu Reinholdi par mūsdienu demokrātijas kvalitāti, pārstāvniecības politiku, sociālo mediju veidotām politiskās līdzdalības formām un valsts drošību prezidenta vēlēšanu kontekstā.

Demokrātija un mūsdiena politika. Pilsoniskā alianse bija pasludinājusi pirmo maija nedēļu līdz 9. maijam par demokrātijas nedēļu. Demokrātija un demokrātisks ir jēdzieni, kuri politiskā līmenī pēdējā laikā tiek piesaukti itin bieži, gan strīdā par Ogres muzeju, pašvaldības vadītāju un viņa rīcību, gan par opozīcijas balsīm saistībā ar prezidenta vēlēšanām, tajā skaitā prokremliskām, ar kurām šobrīd teorētiski var ievēlēt prezidentu. 

Mūsdienu pasaulē demokrātijas vērtību atzīšana kļuvusi jau par plaši izplatītu parādību, bet Rietumu pasaulē par vispārpieņemtu normu. Taču šāda attieksme pret demokrātiju nav valdījusi vienmēr, un, kā redzam, norma vienmēr tikusi interpretēta. Divtūkstoš gadu laikā lielākā daļa politiķu un politisko domātāju uzskatīja demokrātiju par zemāku sabiedrības pārvaldes veidu, kas grupu pūļa interešu vārdā upurē augstākās vērtības un visas sabiedrības labumu. Ja atceramies grieķu domātāju Platonu, viņš to sauca par vairākuma ārprātu. 

Kā ir ar demokrātiju šobrīd? Kādā ziņā to, par ko runāja Platons, mums labpatīkas šo pūļa ārprāta varu izmantot kaut kādas šī brīža situācijas raksturošanai, vai arī demokrātija, kas ir kļuvusi Rietumu pasaulē par normu, šobrīd ir apdraudēta?

Iveta Reinholde: Izpratne par demokrātiju mainās līdz ar notikumiem, iekšpolitiskiem, ārpolitiskiem notikumiem un, protams, Platonam pirms divtūkstoš gadiem bija viens priekšstats par to, kā mums, visai sabiedrībai kopumā, būtu jāfunkcionē un kas būtu tautas vara vai "vairākuma ārprāts", vai vairākuma vara.

21. gadsimtā mēs varam nodalīt pirms sociālo tīklu laiku, tagad jau sociālo tīklu laiku, kad ir mainījušās pietiekami daudzas izpratnes un veidi. Vēl pavisam nesen, šķiet, ka tiešākais demokrātijas simbols mums bija piedalīties vēlēšanās. Tagad mēs runājam par e-vēlēšanām un elektroniskām digitālām parakstu vākšanām, lai paustu savus viedokļus. Respektīvi, tas ļoti mainās, un

droši vien, ka vēl pēc gadiem diviem, trim mēs runāsim par to, vai mākslīgais intelekts ir daļa no sabiedrības. Lai gan par mākslīgo intelektu runājot, nemaz ne tik sen Tokijas priekšpilsētas pašvaldību vēlēšanās viens no kandidātiem bija mākslīgais intelekts, kuru gan, protams, pārstāvēja fiziska persona, bet mākslīgais intelekts, robots pieteica savu kandidatūru. Tas jau ir noticis fakts.

Prezidenta vēlēšanu kontekstā viens no prezidenta kandidātiem - Uldis Pīlēns - intervijā "Latvijas Avīzei" akcentēja, ka Latvijas politiskā institūcija ir neitrāla un Saeima ir vēlēta kā politiskā spektra vai tā brīža sabiedrības izjūtas pārstāvība, kas automātiski nozīmētu arī, ka droši var vēlēt ar opozīcijas un pozīcijas balsīm, pat vienojoties ļoti izteiktiem politiskiem pretiniekiem. Šajā gadījumā, pat ja tie būtu kaut kādi prokremliski spēki, kas arī ir pārstāvēti Saeimā, jo "politiskā spektra vai tā brīža sabiedrības izjūtas pārstāvība ir fiksētu Saeimā". Kā šajā jautājumā ar demokrātiju?

Iveta Reinholde: Tas ir jautājums par demokrātiju, tas ir par to, ka demokrātija ir ļoti daudzšķautņaina un ka nav tādas vienas receptes. Bet par to politisko izjūtu un par to, cik daudz vai cik maz mums ir jāklausās opozīcijā, te vienmēr ir stāsts par šo ieklausīšanās jēgpilnumu, jo mēs nedzīvojam izolētā salā.

Protams, ka tās diskusijas par demokrātiju, kas mums ir šobrīd, ir krietni savādākas, nekā tās diskusijas, kas bija faktiski varbūt divus trīs gadus atpakaļ. Ne tikai digitālā kontekstā, bet arī ģeopolitisko notikumu kontekstā.

Protams, mums gribētos, lai prezidentu ievēl visa Saeima, un būtu ideāli, ja atrastu šādu ideālo kandidātu, kas derētu visiem, kas patiktu visiem. Bet ir pilnīgi skaidrs, ka reālajā situācijā tāda ideālā kandidāta mums nav.

Tieši tāpat, kā arī visās valstīs. Nu nav tā ideālā kandidāta, vai tas ir tautas vēlēts prezidents, vai parlamenta ievēlēts, vai miksētais modelis, nav tā ideālā kandidāta. Līdz ar to nonāk pie tā, ka lielākais vairākums vienojas, ka šis varētu būt tas akceptējamākais kandidāts. Bet te vienmēr daudzas lietas nospēlē fona faktori.

Šobrīd, protams, ja mēs skatāmies uz prezidenta vēlēšanām, mums ir svarīgs faktors ģeopolitiskā situācija, kurā mēs atrodamies.

Mēs zinām, kādā ģeopolitiskā situācijā atrodamies, bet kas no tā būtu jāsecina, cik lielā mērā šis demokrātijas arguments ir izmantojams?

Iveta Reinholde: Tas vadmotīvs jau demokrātijai paliek: rīkojamies tā, lai patiešām mēs esam ievērojuši arī savas nākotnes intereses un bērna intereses, un nenodarām pāri, un tomēr saglabājam tās pamatvērtības, kas mums ir. Viennozīmīgi, ka šajā ģeopolitiskajā kontekstā mums ir svarīgi saglabāt mūsu saiti ar Rietumu vērtībām, jo patiesībā demokrātiskās vērtības ir Rietumu vērtības, un mums ir svarīgi arī domāt par to, kā mēs to transformēsim. Tas ir arī drošības jautājums. 

Arī drošības pētījumos pietiekami daudz šīs politiskās drošības jautājumi parādās vēl vēl pirms Covid. Mēs Politikas zinātnes nodaļā ar kolēģiem veicām sabiedrības drošības uztveres pētījumu, kur viena no dimensijām ir politiskā drošība. Tomēr ir svarīgi, lai būtu skaidra šī virzība ilgtermiņā uz vērtībām, kur mēs esam akceptēti.