Līdz nākamās Saeimas vēlēšanām ir atlicis mēnesis, ko politiskajās kampaņās dēvē par vēlētāju mobilizācijas mēnesi. Kas ir šī priekšvēlēšanu laika tēmas un kā vērtēt Latvijas politisko līdzdalību, par to raidījumā "Brīvības bulvāris" saruna ar Latvijas Universitātes profesoru politikas zinātnē, politologu Jāni Ikstenu.

Jūnijā tikai 36 % iedzīvotāju pauda viedokli, ka viņus apmierina, kā Latvijā darbojas demokrātija, kas bija līdzīgi kā pirms gada, bet mazāk nekā 2019. gadā, kad demokrātija apmierināja 41 %. Vairāk nekā puse (52 %) ir neapmierināti ar demokrātijas darbību Latvijā, tāpat pēdējā gada laikā strauji pieaugusi pilnīga neapmierinātība līdz 21 % - tā SKDS aptaujas.

Kas, Jūsuprāt, varētu būt iemesli šādam vērtējumam par demokrātiju Latvijā?

Es domāju, ka iemesli pamatā ir saistīti ar valdības darba rezultātiem, arī ar Saeimas darba rezultātiem, tātad 2019. gads - pandēmijas nav, kara nav, vismaz ļoti tiešā izpratnē - un seko 2021. un 2022. gads, kad bijušas dažnedažādas kataklizmas. Tātad ļoti skaidrs, ka cilvēki vērtē to, kas notiek - augsta inflācija, pandēmijas menedžēšana, ekonomiskā atpalicība no tuvākajiem kaimiņiem. Skaidrs, ka tās ir nepatīkamas ziņas, cilvēkiem tas nešķiet labi un pareizi. Kas pie vainas? Tātad demokrātija, partiju savstarpējās ķildas, nespēja vienoties.

Jūs iepriekš intervijā esat izteicies, ka no fizisko ierobežojumu viedokļa Covid-19 pandēmija ir lielākais satricinājums kopš 1991. gada apvērsuma Padomju Savienībā. Cik lielā mērā, Jūsuprāt, kovids ir vēlēšanu tēma šajā rudenī, jo kaut kā nešķiet, ka no tā vairs tiktu izdarīti kādi secinājumi?

Man šķiet, ja nebūtu kara Ukrainā un nebūtu inflācijas un ar to saistīto ekonomisko grūtību, kovids būtu viena nozīmīga tēma, kas tādā vai citādā veidā tiktu risināta, kā tas tiktu vadīts, cik vakcīnas cik ātri tiek iepirktas, cik jāatdāvina citiem, cik jēdzīgi nauda iztērēta, ka varēja novērst nāves, kādā veidā un tā tālāk. Šobrīd kovids ir aizgājis, es pat teiktu, varbūt pat trešajā plānā. Mēs redzam to, ka ik dienu, ja es pareizi saprotu šos ciparus, ir apmēram pusotrs, divi tūkstoši inficēšanās gadījumu. Vairāki cilvēki mirst ik dienu no Covid-19. Dažkārt tas pat netiek pieminēts televīzijas ziņu slīdošajās lentēs, tas vairāk nav jautājums, par ko mediji runā, līdz ar to tas nav jautājums, par ko cilvēki runā. Neskatoties uz šiem skaitļiem. Savukārt, ja nebūtu, par ko citu runāt, es domāju, mēs varētu atkal runāt par to, ka ir atjaunojies kovida kāpums pēc krituma pavasarī un agrā vasarā. Būtu jautājumi, ko mēs darīsim, cik gatavi mēs esam rudenim, vai mēs slēgsim ciet skolas un bērnudārzus, vai mēs atkal visi strādāsim attālināti, vai ir vajadzīga ceturtā pote - tie būtu nopietni jautājumi. Šobrīd cilvēkus interesē, vai būs silti mājokļi, vai būs elektrība, vai būs nauda, ko par to visu samaksāt un vai beigu galā Krievija neiebruks Baltijas valstīs.

Tātad karš Ukrainā ietekmē šo vēlēšanu izvēles, rada vēlētāju pārdomas? Atceros kādu senāku interviju ar Jums, kur Jūs runājāt par to, ka 2014. gada iebrukums Krimā īpaši neatsaucās uz Latvijas vēlētāju izvēli. Vai šoreiz tomēr ir citādi?

Tas, ko es teicu - 2014. gada iebrukums Krimā neietekmēja [vēlētāju] līdzdalību, respektīvi, cik daudzi cilvēki aizgāja un nobalsoja. Es domāju, ka arī šoreiz tas nebūs faktors, vismaz ne būtisks faktors. Savukārt, šis iebrukums ietekmē gan tiešā, gan netiešā nozīmē cilvēku izvēles.