Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar vēsturnieci, Helsinku universitātes pētnieci Unu Bergmani par jauno nenoteiktību pasaules politikā, ASV un Eiropas attiecībām, lielvaru noteikto dienaskārtību un mazo un vidējā lieluma valstu stratēģiju ietekmēt to.

Pasaules kārtība mainās. Mēs dzīvojam jaunā, multipolārā pasaulē. ASV prezidents Tramps teica runu Pasaules ekonomikas forumā Davosā, kur pilnībā atklājās plaisa starp prezidentu Trampu un Eiropu, kad viņš pauda savu nicinājumu pret Eiropas imigrācijas politiku, tās noteikumiem un stingro nevēlēšanos atdot viņam Grenlandi, kuru, kā viņš uzstāj, Amerikai jāiegūst savā īpašumā. Katastrofa Davosā izpalika, un Eiropa it kā var atkal uzelpot. Taču ASV prezidenta draudi ir atstājuši iespaidu. 

Nākamajā dienā Eiropas līderi pulcējās uz ārkārtas tikšanos Briselē, un Eiropa cīnās ar mainītu realitāti pēc gadu desmitiem, kad tā paļāvās uz stabilām attiecībām ar Amerikas Savienotajām Valstīm gan tirdzniecības, gan drošības jomā. 

Saruna par šo jauno nenoteiktību ar vēsturnieci un Helsinku universitātes pētnieci Unu Bergmani.

Jūs esat pētījusi laikmetu, ko sauc par aukstā kara beigām, savu pētījumu priekšmetu apzīmējot kā tā laika jauno nenoteiktību, kas bija 80. gadu beigas un 90. gadu sākums. Tas bija laiks, kad beidzās aukstais karš. Fukujama toreiz runāja par vēstures beigām. Šobrīd Davosas ekonomikas forums un ģeopolitiskās reālijas arī iezīmē līdzīgu noti, ka ir sācies jauns laikmets, un kaut kas ir beidzies. Trampa komentāri visas dienas garumā Davosā tika uztverti - cik maz kopīga tagad ir Amerikai un Eiropai, kas ilgu laiku bija visciešākie sabiedrotie. Kā jūs redzat, kas ir tas jaunais laikmets, par kuru saka, ka tas jau ir sācies, un kāds laikmets ir beidzies?

Una Bergmane: Ļoti grūti pateikt, kāds būs jaunais laikmets, jo tas šobrīd veidojas. Tas, ka mēs sākām dzīvot citā pasaulē, tas ir pilnīgi skaidrs. Šis arī ir pārmaiņu laiks, tāpat kā tas laiks, par kuru es rakstīju, 80. gadu beigas, 90. gadu sākums. Bet tā būtiskā atšķirība priekš Latvijas un priekš Eiropas kopumā ir tā, ka 80. gadu beigās, 90. gadu sākumā pārmaiņas notika, mēs varam teikt, mūsu pretinieku nometnē - Padomju Savienībā. Un tās pārmaiņas bija pozitīvas. "Perestroika" kopumā bija ļoti pozitīvs process, pat ja viņš nesniedza Baltijas valstij visu to, ko mēs vēlējāmies.

Tagad mēs piedzīvojam lielas pārmaiņas mūsu līdzšinējā sabiedrotā nometnē. Tās ir negatīvas gan tās iekšpolitiskās dinamikas dēļ, kas notiek ar ļoti autoritārām, vardarbīgām tendencēm pret ASV iedzīvotājiem. Tās ir arī negatīvas, jo mainās ASV prioritātes, kādas tās ir bijušas kopš Otrā pasaules kara. Eiropā vairs netiek pilnībā uzskatīta par sabiedroto, par ko liecina draudi Grenlandei.

[Arī viņu ārpolitikas koncepcija]

Par to liecina arī lielākās pārmaiņas. Ne tikai tas, ka Eiropa vairs nav tuvākais un labākais sabiedrotais, bet Eiropa tiek raksturota teju kā ienaidnieks vai sacensību objekts. Bet Krievija jaunajā ar ASV ārpolitikas skatījumā vairs nav drauds un ienaidnieks. Viņi tiek varbūt ekonomiskā aspektā uzskatīti par kaut ko, ar ko ir jāsacenšas, bet nav šī pretstāve, kas pastāvēja gan aukstā kara laikā, gan arī kaut kādā mērā pēc tam. Pat ja bija vēlme sadarboties ar Krieviju, bija ļoti skaidrs, ka ASV tuvākais sabiedrotais ir Eiropa, nevis Krievija. Tagad mēs par to vairs neesam pārliecināti. 

Mēs līdz ar to varam iezīmēt šos pārmaiņu elementus, bet pateikt, kāda būs tā jaunā pasaule, kura veidojas, mēs vēl nevaram. Mēs esam tajā ļoti nepatīkamajā, sarežģītajā brīdī, kurā tās pārmaiņas notiek, un mēs nezinām, pie kā viņus novedīs. Protams, tas labākais variants, uz ko mēs varam cerēt, būtu jauna Eiropas drošības arhitektūra, kurā Eiropas valstis, iespējams, iesaistot Kanādu, veido savu aizsardzības sistēmu bez ASV.

NATO ģenerālsekretārs Rute bija teicis, ka NATO bez ASV principā beidz pastāvēt kā NATO.

Una Bergmane: Tas, vai NATO var turpināt pastāvēt bez ASV, šajā pārejas posmā mums nav būtiski. Arī NATO valstis vienas pašas šo lēmumu nevar pieņemt. Tur ir jābūt ASV aktīvai domāšanai un iesaistei. Vai ASV formāli vai neformāli ir vai nav NATO dalībvalsts, tas patiesībā nav tik būtiski. Bet ir jābūt plānam B, kurš ar laiku var kļūt par plānu par A, kā Eiropa var sevi aizstāvēt, ja ASV to vairs nevēlas darīt.

Bet Eiropa šādu plānu ilgstoši nav izstrādājis. Mēs kaut kādā ziņā plāna B izstrādāšanas sākumā. Vai mums tam ir laiks?

Una Bergmane: Es ceru, ka mums tam ir laiks. To mēs nezinām.

--

Una Bergmane pēc studijām Latvijas Universitātē ieguvusi doktora grādu vēsturē Parīzes Politisko studiju institūtā, nodarbojusies ar pētījumiem Jeila universitātē ASV, bijusi pētniece un pasniedzēja Kornela universitātē un Londonas Ekonomikas augstskolā., Šobrīd ir Somijas Zinātņu akadēmijas pētniece Helsinku universitātes Aleksanteri institūtā, kas ir viens no vadošajiem Krievijas, Austrumeiropas un Eirāzijas studiju centriem. 

Una Bergmane savā darbā pievērsusies aukstā kara beigām un PSRS sabrukuma laika pētījumiem - Oksfordas universitātes izdevniecībā iznāca Unas Bergmanes grāmata  "Nenoteiktības politika: ASV, Baltijas jautājums un Padomju Savienības sabrukums" kas izdota arī latviešu valodā.