Raidījumā Brīvības bulvāris saruna bijušo diplomātu Latvijas Ārpolitikas institūta asociēto pētnieku Imantu Lieģi par jaunāko laiku Latvijas vēstures mācībām un politisko dienaskārtību aizsardzības jomā, Ukrainas iespējamo dalību NATO un Eiropas Savienībā.

Imants Lieģis 2022. gadā izdeva arī savas atmiņas par Latvijas valsts atjaunošanu un politikas iezīmēm pēdējo 30 gadu laikā. Viņš raksta: "Manas attiecības ar valsts varu nav tik tipisks, kā pieņemts. Es cienu indivīdus, ne viņu amatus, turklāt man pašam vara nav likusies īpaši pievilcīga."

Jūs vairākkārt esat minēts kā aizsardzības ministra kandidāts, tagad jums ir jauns amats. Kas ir tas, kāpēc  bijāt gatavs atgriezties Latvijas politikā?

Imants Lieģis: Es tā nosacīti esmu atgriezies Latvijas politikā, jo vienojos ar jauno aizsardzības ministru Andri Sprūdu, viņš mani aicināja par savu padomnieku. 18. septembrī sāku atkal strādāt tajā vietā, kurā es strādāju pirms 13 gadiem. Uzskatu, ka, ņemot vērā, ka pašreiz notiek karš reģionā, ja kāds mani aicina sniegt padomu par drošības un aizsardzības politikas jautājumiem, tas ir liels pagodinājums, un, ja es varu kaut ko šobrīd palīdzēt, tad es uzskatu, ka es labprāt darītu.

Vai šobrīd, kad ir pagājuši vairāk nekā 30 gadi kopš Latvijas Ārlietu dienesta un Latvijas valsts atjaunošanas, mēs varam sākt meklēt kaut kādas likumsakarības attiecībā uz tiem procesiem, kas toreiz notika? Grāmatā jūs ļoti bieži par cilvēkiem un situācijām sakāt: es biju piesardzīgs, es skatījos ar aizdomām. Šādi izteikumi dominē.  Jūs arī rakstāt, ka, piemēram, Lennarts Meri savu ārlietu dienestu lūdza veidot britu kolēģiem, lai nodrošinātu, ka neviens Krievijas specdienestu darbinieks nav šajā dienestā.

Imants Lieģis: Es domāju, tas palīdz skaidrot, kur mēs šodien esam savā ziņā. Tā vēsture nāk līdzi, tie 30 gadi, tā piesardzība. Es domāju, ka ļoti svarīgi, ka cilvēki pieraksta savu pieredzi no tiem laikiem. 

Arī par trimdas laikiem jūs prasījāt par čekas centieniem šķelt sabiedrību, tāpēc es norādīju uz Ulža Ģērmaņa lomu, ka viņš atmaskoja šādus gadījumus un rakstīja par tiem gadījumiem. Kaut vai par Neilandu, par tiem Latvijas padomju it kā diplomātiem, kas strādāja Padomju Savienības vēstniecībā Stokholmā.

(..) Es domāju, ka ir ļoti svarīgi atkārtot šos faktus un neaizmirst lietas, kas to skaidro. Es priecātos, ja būtu kāds, kas pašus Ārlietu ministrijas sākuma gadus varbūt sīkāk izpētītu. Es rakstu atmiņas, tā nav vēstures grāmata. Man bija doma, ka tie notikumi būtu pieejami vieglā veidā lasāmi.

Jūs rakstāt, ka Igaunija 1997. gadā ir soli priekšā, lai kā jums negribētos atzīt, gan ekonomiski, gan demokrātijas attīstības ziņā.

Imants Lieģis: Es domāju, ka tiešām Igaunijas gatavība Lennartam Meri, konfrontēt šos jautājumus sabiedrībā, plus vēl arī tas ir izvēles jautājums, pa kādu ceļu... Vadītājiem ir tās grūtās izvēles tajā brīdī. Es pats nezinātu, kā es uzvestos vai darbotos, ja es būtu šeit uzaudzis un būt pie varas laikā. 

Atceros, ka es 80. gadu beigās, 90. gadu sākumā biju sastapis Landsberģi no Lietuvas, un viņš man saka: vai jūs nevarat pateikt Gorbunovam, lai viņš stingrāks jautājumā par neatkarības atgūšanu. Mēs arī bijām piesardzīgi tajā laikā, bet mums jau bija sarežģītāka situācija un jautājums par Gorbunova lomu kā partijas vadītāja vietā laikā un tā pāreja...

Pēc Prāgas samita Latvija saņem ASV brīdinājumu tikt vaļā no čekas darbiniekiem valsts struktūrās. Jūs rakstāt, ka bijāt klāt šajā procesā, ka tas notika un ka esot bijis pat saraksts ar uzvārdiem, kas sākumā izraisījis nepatiku. Vai šis process kaut ko deva, jo tas tika realizēts?

Imants Lieģis: Protams, tas tiks realizēts, un tas faktiski nozīmēja gan attiecībā uz cilvēkiem, kas strādāja gan pie Valsts prezidentes, gan Ārlietu dienestā, viņiem bija jāatstāj savus amatus. Tas būtu apdraudējis mūsu iestāšanos NATO, jo klasificējot informāciju, tā varēja tikt viņu rokās. Tas bija ļoti būtisks jautājumus tajā laikā.

Jūs arī rakstāt, ka Latvija bija mazāk motivēta iestāties NATO nekā Lietuva.

Imants Lieģis: Lietuva bija ļoti dedzīga ar iestāšanos NATO. Tiešām tā bija, to varēja izjust.

Bija brīdis, kad viņi arī aicināja sabiedrotos vai NATO dalībvalstis uzaicināt tikai vienu Baltijas valsti iestāties NATO. Tur bija ļoti bīstams brīdis...

Būtu noticis tas, ka Krievija var saprast, ka sabiedrotie atstāja Latviju Krievijas ietekmes zonā, pelēkajā zonā.

Jūs nesen kādā intervijā izteicāties, ka, iespējams, Krievija ir gatavāka šobrīd sāk meklēt diplomātiskus risinājumus ar Ukrainu. Vai vispār šeit jūs redzat, ka kaut kādā laika posmā Eiropa vai Ukraina varētu atgriezties pie kādiem diplomātiska līmeņa instrumentiem attiecībās ar Krieviju?

Imants Lieģis: Tas ir, ko Krievija grib. Bet ir ļoti svarīgi noraidīt šādu iespēju šobrīd, un es domāju, mums vajag pilnīgi atbalstīt Ukrainu. Sagaidīt, ka Ukraina pateiks mums, ka viņi ir gatavi runāt ar Krieviju. Līdz tam brīdim mums nevajag likt nekādu spiedienu uz Ukrainu, lai viņi sāk sarunāties ar Krieviju vai iesaistīties sarunās.

Es domāju, ka Ukraina, kas upurē savus cilvēkus, savu valsti, karo par brīvību, par neatkarību, viņa aptur šo Krievijas impērijas uzbrukumu, ekspansiju, līdz ar to viņiem ir jābūt noteicējiem šajā brīdī. Joprojām aprindās, kurās es piedalos sarunās ar starptautiskajiem drošības politikas ekspertiem, ar bijušajiem ģenerāļiem, arī Amerikas ģenerāļiem, tiek diskutēts, vai mums nevajag pateikt Ukrainai, ka ir laiks sākt sarunas. Tas ir tieši, ko Putins vēlas.

Imants Lieģis ir bijušais Latvijas diplomāts ar valdības un parlamentāro pieredzi. Diplomātisko dienestu atstāja 2020. gada jūlijā pēc tam, kad bija vēstnieks Francijā, strādājis par karjeras diplomātu kopš 1992. gada un bijis Latvijas Republikas vēstnieks Ungārijā, Spānijā, Beļģijā, NATO un Eiropas Savienības Politikas un drošības komitejā. Līdz 1992. gadam strādājis par juristu Anglijā, kur dzimis un izglītojies. No 2009. gada līdz 2010. gadam bija Latvijas Republikas aizsardzības ministrs, pēc tam ievēlēts Saeimā uz vienu gadu, strādājot par Eiropas lietu komisijas priekšsēdētāja un delegācijas NATO Parlamentārajā asamblejā vadītāju. 

Latvijas Ārpolitikas institūtā viņa pētniecības intereses ir ārpolitikas, drošības un aizsardzības politika. Šobrīd aizsardzības ministra padomnieks. 

Pagājušā gada nogalē iznāca Imanta Lieģa atmiņu grāmatu "Kā es kļuvu par Lietuvas ārlietu ministru", kurā viņš raksta par Latvijas neatkarības atgūšanas pirmajiem soļiem, Latvijas ārpolitikas atjaunošanu 90. gadu sākumā un iestāšanās procesu NATO.