Jurģis Šķilters: Īsti nezinām, kā cilvēks mijiedarbojas ar mākslīgā intelekta sistēmām

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar Latvijas Universitātes Datorikas fakultātes uztveres un kognitīvo zinātņu aizsācēju Jurģi Šķilteru par to, vai iespējams apturēt straujo mākslīgā intelekta attīstību, par pārejas un adaptācijas periodu, kurā atrodas mūsdienu cilvēks un digitālā vide. Un vai latvieši spēs adaptēties šajā mainīgajā pasaulē?

Eksperti saka, ka mēs pašlaik esam tikai paša sākuma beigu posmā, runājot par to, kā mākslīgais intelekts mainīs mūsu dzīvi pilnībā. Gan to, kā dzīvojam, kāda ir mūsu izglītība un kāds ir mūsu darbs. Šobrīd arī bailes no kara maina mūsu uztveri, sociālie mediji jau sen ir mūsu realitātes daļa. Kā cilvēkus ietekmē laiks un notikumi pasaulē, saruna ar Latvijas Universitātes Datorikas fakultātes profesoru Uztveres un kognitīvo sistēmu laboratorijas vadītāju Jurģi Šķilteru. 

Ko vispār iespējams atbildēt uz to, kādā ziņā notikumi ietekmē mūs, vai precīzāk, ko indivīds vispār var ietekmēt, kas ir tas pasaules notikumus līmenis, kurus mēs varam un kurus mēs nevaram ietekmēt?

Jurģis Šķilters: Droši vien stāsts par mākslīgo intelektu un stāsts par karu ir ļoti atšķirīgi pēc jēgas un būtības, bet domājot par mākslīgo intelektu, man liekas, ka kognitīvo zinātņu pētniekiem tas nav tāds pārāk liels pārsteigums, jo faktiski tehnoloģiskā attīstība visnotaļ paredzami mūs novedusi situācijā, kad ir ļoti jaudīgas mākslīgā intelekta sistēmas. Patiesībā arī kolēģu vidū tāds ļoti liels pārsteigums par šo nav. Drīzāk ir viena cita problēma,

mēs īsti nezinām, kā cilvēks, ikviens no mums kā bioloģisks veidojums, kā mēs mijiedarbojamies ar tām jaudīgajām mākslīgā intelekta sistēmām. Tas ir salīdzinoši mazāk pētīts.

Ir ļoti daudz pētījumu par mākslīgā intelekta izveidi, ir ļoti daudz pētījumu par cilvēka bioloģiskajiem procesiem, kas darbina mūsu dabisko intelektu nosacīti. Bet kā viņi savā starpā mijiedarbojas un kas ir tā interakcijas specifika, cena, zaudējumi, ieguvumi, tas ir daudz mazāk skaidrs.

Ir ļoti daudz lietas, ko mēs nezinām, kas notiek ar mūsu uztveri, mūsu atcerēšanos, mūsu kaut kādām telpiskām navigācijas spējām izmantot mākslīgā intelekta sistēmas. Šādi skatoties, tā problēma ir jau pāris gadus sena. 

Šobrīd mums ir tās jaudīgās dialoga sistēmas, kas ir viena veida mākslīgā intelekta sistēmas - Chatgpt un līdzīgas lietas pārsteidzoši labi darbojas, par spīti visam, bet tas jau ir diezgan pašsaprotami.

Mēs jau esam tādi adaptīvi hameleoni, mēs patiesībā evolūcijas gaitā ļoti meistarīgi pielāgojamies jaunajiem rīkiem, jaunajām nosacīti kognitīvajām un tehnoloģiskajām nišām.

Ir kaut kādi aspekti, kuros mēs ļoti ātri pielāgojamies, kaut kādi aspekti, kuros mēs pielāgojamies lēnāk. Piemēram, domāt par digitāliem sociāliem tīkliem. Ir kaut kādi padsmit gadi un digitāli sociālie tīkli no savas informatīvās funkcijas, kādas sākotnēji bija, kļuvuši par tādu sociālā atbalsta tīklu. Ja mēs domājam par digitāliem sociālajiem tīkliem, viņiem ir plašāka funkcija, ar kuru palīdzību cilvēki īsteno savas kaut kādas sociālas vajadzības pēc atzīšanas, pēc līdzsvara, pēc draugiem, pēc iekļaušanās sabiedrībā. Protams, tas ir atšķirīgi, salīdzinot ar klātienes situācijām. Bet to kā digitālu rīku funkcijas laika gaitā ļoti strauji mainījušās, un to mēs, protams, varam novērot.

Man kā pētniekam visinteresantāk ir skatīties, kas notiek ar cilvēku kā tādu hibrīdu veidojumu - no vienas puses, mums ir tās bioloģiskās kognitīvās funkcijas mūsu smadzenēs, no otras puses, mēs lietojam digitālos sociālos tīklus, priecājamies, bēdājamies. Gan jau, ka mums arī ir aizspriedumi, stereotipi, izejot no tā, kā tie vidusmēra cilvēki savā starpā sarunājas, kāda veida datus viņi piedāvā. No tā jau arī veidojas mākslīgā intelekta interakcijas sistēmas. 

Es gribētu teikt, ka tā

bīstamība ir tāda, kā tie stereotipi un bailes un visāda veida arī manipulēti viedokļi un domas darbojas vidusmēra indivīdā. Ja mēs skatāmies, kā darbojas mākslīgā intelekta sistēmas, viņas lielā mērā šos vidusmēra cilvēka aizspriedumus arī patur.

Pētnieks min piemēru ar mākslīga intelekta sistēmu, kas darbināja seju atpazīšanu, kas nolasa emocijas un kāda ir varbūtība, ka cilvēks ir potenciāli bīstams. Automātiskās nolasīšanas modelis parādījis, ka vienas ādaskrāsas cilvēki ir bīstamāki nekā citi.

Jurģis Šķilters: Manuāli izķert stereotipus no mākslīgā intelekta sistēmas ir pagrūti. Tā ir mākslīgā intelekta sistēmas specifika. Man liekas, ka šeit ir jautājums, kāpēc ir nepieciešams nosacīti apstādināt vai vismaz piebremzēt to attīstību. Mēs īsti nezinām, ko darīt, piemēram, ja ir liela apjoma digitāli tīkli vai apstrādes rīki, kuri izmanto liela apjoma datus. Kā mēs varam viņus nosacīti normalizēt? Kā mēs varam tos stereotipus atsijāt, ka mēs vara atsijāt kādus aizspriedumus?

Mēs neesam izveidojuši normatīvo bāzi tam zinātniskajam procesam, kas ir veidojis  visu mākslīgā intelekta apjomu?

Jurģis Šķilters: Mēs esam izveidojuši vidusmēra intelektu, kas balstās tajā vidusmēra viedoklī, kāds viņš cilvēkiem ir. Tas nav maz. Vienkārši problēma ir tā, ka tādi paši stereotipi, visādi riebīgi aizspriedumi, naida runa... Mēs varam rakstīt algoritmus, ar kuru palīdzību atsijāt, bet tas ir tāds "ad hoc" [spontāns] risinājums. 

Tāpat kā mēs īsti nezinām, kā liela apjoma digitāli sociālos tīklus kaut kādā veidā nobremzēt tajā brīdī, kad viņi kļūst nekontrolējami, gluži tāpat mums ir ļoti grūti 2023. gadā pateikt, kā mēs varam nosacīti nobremzēt tās lielās digitālās sistēmas.

Ir jau zinām gadījumi, kad vēlēšanas tikušas ietekmētas. (..) Problēma ir tā, ka šādas situācijas tiek risinātas "ad hoc" veidā, kad viņas rodas, tad domā - kāpēc.

Ir viena liela problēma, kognitīvo zinātņu perspektīvas problēma, bet arī interesants jautājums, ka mēs esam ļoti jutīgi, mēs ļoti sensitīvi pret emocionālo informāciju. Būtībā, tieši tāpat kā Covid-19 ir lipīgs, tāpat kā lipīga ir gripa un daudzas citas lietas, tieši tāpat emocijas ir lipīgas.

Ja mēs domājam par liela apjoma sociālajiem tīkliem, tad tas emociju lipīgums ir nekontrolējams. Un tieši tāpēc ir tā, ka sociālie tīkli, digitāli sociālie tīkli cilvēkus var ļoti mierīgi izvest ielās un padarīt viņus agresīvus.

Jurģis Šķilters ir Latvijas Universitātes profesors, Datorikas fakultātes Uztveres un kognitīvo sistēmu laboratorijas vadītājs. Doktora grādu ieguvis Maincas universitātē kognitīvajās zinātnēs. Studējis filozofiju Latvijas Universitātē, Kārļa Universitātē Prāgā un Graisvaldes universitātē Vācijā. Studējis arī Austrumeiropas vēsturi un grāmatzinātni. 

Viņš ir kognitīvo zinātņu pētniecības aizsācējs Latvijā. 2005. gadā Latvijas Universitātē nodibinājis Kognitīvo zinātņu un semantikas centru, savos pētījumos pievērsies valodai un tam, kā domājam, uztveram pasauli un sevi. Uztveres un komunikatīvo sistēmu laboratorijas pētniecības ietvaros pēta virzienus, kas saistīti ar krāsu un formu kategorizāciju un to uztveri plašākā kontekstā, un telpas uztveres pētniecību. 

2015. gadā saņemis Ziedoņa balvu zinātnē. Daudzu starptautiski atzītu filozofijas, kognitīvo zinātņu un semantikas izdevumu rakstu autors, kā arī grāmatu autors.