Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar filozofu un politologu Juri Rozenvaldu par to, cik demokrātiska ir Latvija. Kas iepriekšējos “demokrātijas auditos” ir par Latviju identificētās problēmas, kuras novērojamas vēl aizvien mūsdienu Latvijā, kas mainījies Latvijas krievu elektorātā un kādēļ mūsdienu Latvijas politikā tik bieži sākuši piesaukt Kārli Marksu?

Latvijas Universitātes profesors, politikas zinātnieks Juris Rozenfelds pirms 15 gadiem sāka vadīt "demokrātijas auditu", pētījumu, cik demokrātiska ir Latvija. Toreiz tas kļuva par pirmo sistemātisko demokrātijas izvērtējumu, kas kopš 80. gadu beigām un 90. gadu sākuma fundamentālajām transformācijām tika veikts kādā no postkomunistiskajām valstīm. 

Nākamais "demokrātijas audita" pētījums bija par to, cik veiksmīga bija Latvijas attīstība pēc iestāšanās Eiropas Savienībā un NATO, ko publicēja 2015. gadā.

Ir pagājuši septiņi gadi. Daudzi pēc vēlēšanām ir sašutuši, vieni par liberālo vērtību samazinājumu parlamentā, citi par oligarhu atgriešanos vai vēlētāju īso atmiņu. Kas būtu aktuālākais jautājums šobrīd attiecībā uz Latvijas demokrātiju?

Juris Rozenvalds: Trīs galvenās problēmas, ko mēs konstatējām 2015. gadā, bija tādas, ko tagad varētu atkārtot. Protams, pa gadiem kaut kas mainās, tomēr pamatproblēmas atkārtojas. Mēs runājām, pirmām kārtām, par nevienlīdzības problēmu, kas neapšaubāmi ir kavēklis. Ja mēs runājam par demokrātiju, tā tomēr savos pamatos ir uz kompromisu balstīts politiskais režīms. Bet, ja mums ir pārāk lielas atšķirības ienākumu ziņā, (tām vienmēr jābūt, protams, lai būtu stimuls iet kaut kur uz augšu), tad tas demokrātiju apdraud. Otrkārt, mēs toreiz konstatējām, ka neizdevās kopš iestāšanās Eiropas Savienībā pārvarēt tomēr atsvešināšanos starp valsti un iedzīvotājiem. Speciāli saku - gan vēlētājiem, gan vispār iedzīvotājiem. Saistībā ar šīm vēlēšanām redzam, ka faktiski mēs joprojām turpat paliekam šīs problēmas ziņā.

Bet ir vēl viena cita problēma, ja mēs runājam par atsvešināšanos, esam savā ziņā uzstādījusi Baltijas rekordu šajās vēlēšanās. Kad runā par proporcionālu vēlēšanu sistēmu, un šajā ziņā, mēs varam sevi salīdzināt ar Igauniju, jo Lietuvā sistēma ir citāda,

ir jautājums par tā saucamām, zaudētajām balsīm. Tām balsīm, kas aizgājušas pārnestā nozīmē, protams, atkritumu spainī. Tas norāda uz to, cik stipra un konsolidēta ir partiju sistēma, cik lielā mērā vēlētāju prioritātes tiek izteiktas caur tām partijām, kuras iekļūst parlamentā. 

Mums līdz šim visaugstākais šo zaudēto balsu skaits bija 16 - 2002. gadā. Pēc tam tas pamazām virzījās uz leju, un, man liekas, tagad vienās vēlēšanās bija 5%. Igaunijā šie procenti ir kaut kur no no 1,5 līdz pēdējās vēlēšanās pakāpās līdz aptuveni deviņiem procentiem. 

Mums šajās vēlēšanās ir 28%. Un tas ir tāds trauksmes zvans, es gribētu teikt. Šie 28%, kas atnāca uz vēlēšanām, nobalsoja par partijām. Protams, katrs var teikt, viņi balso, kā vēlējās, tas ir pilnīgi pareizi. Tajā pašā laikā viņi var teikt: es par viņiem neesmu vēlējis. Tā ir problēma. 

Negribu teikt, ka kaut kas negodīgi tika rīkots, vai partijas kaut ko, teiksim, nočiepa balsu ziņā. Bet tā ir objektīva problēma. Šajā ziņā sabiedrībai un it īpaši politiķiem ir jādomā par to, kā šo uzticēšanās līmeni politiskajai sistēmai, partiju sistēmai paaugstināt.