Kā vara un politika izpaužas pilsētā? Saruna ar pilsētplānotāju Viesturu Celmiņu

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar sociālantropologu un pilsētplānotāju Viesturu Celmiņu par to, kā vara un politika izpaužas pilsētā, kā karā piedalās ēkas un pieminekļi, par spēles noteikumiem kara apstākļos un to, kā šobrīd būvēt nācijvalsti.

Pilsēta un vara ir sinonīmi, kopš pilsētas veidojas. Varas manifestācija publiskajā vidē, un veids, kā veidojas pilsētas, vistiešāk ir saistīts ar notikumiem pasaulē. Kā vara un režīms Krievijā, karš Ukrainā ietekmē to, kas notiek Rīgā, Jūrmalā, Londonā vai Dubaijā, kas ir varas nākotnes metropoles, par to saruna ar sociālantropologu Viesturu Celmiņu. 

Jūs savulaik lasījāt publisku lekciju "Postpadomju pilsēta, identitātes mikropolitika un pulks kļūdu" (2012) lekciju ciklā par atmiņu institūtiem. Kas pa šo laiku ir noticis ar šo postpadomju pilsētu un jūsu pārdomām vai vērojumiem par tām?

Viesturs Celmiņš: Tās tēmas bija akadēmiskas, viņas bija, es teikšu, savā ziņā no parasta iedzīvotāja perspektīvas marginālas, un tagad viņas ir epicentrā. Kuri pieminekļi ir, kuri pieminekļi nav, kāpēc mums viņus vajag, kāpēc mums viņus nevajag un kāpēc viņi vispār šeit radās? 

Es runāju par sava veida piezīmēm no provinces, kas mēs Eiropas kontekstā esam. Vai Kazaņu, kurā es pavadīja pusotru gadu, studējot doktorantūras laikā, kas ir province Krievijā. Kādā veidā šīs pilsētas piesaka sevi ar materiāliem līdzekļiem, kas ir arhitektūra, monumenti un pieminekļi. Kas noticis - savā ziņā daudz, no otras puses, nē, mēs esam 10 gadus vēlāk un joprojām materiālai kultūrai ap mums ir milzīga nozīme. Tam, kā mēs skaidrojam, kas notiek, kāpēc mums nebija lielu iebildumu pret Uzvaras pieminekli, izņemot 9. maijā, un tagad ir viens vēsturisks brīdis, kurā mēs sakām - pietiek. To, ko mēs nedarījām 30 gadus, mēs izdarījām pagājušajā gadā. Tas ir visu mainījis, karš pilnīgi visu izmaina. Viss savā ziņā kļūst vienkārši un daži orientieri pazūd, daži nāk vietā.

Arī raidījuma nosaukums ir Brīvības bulvāris. Kā zinām, šī vēsturiskā Rīgas ass ir bijusi gan  Ādolfa Hitlera štrāse, gan Aleksandra bulvāris, gan Ļeņina iela, un nevis tur pirmā, otrā vai piektā avēnija. Varai nemitīgi patīk manifestētais šādā veidā un it kā palikt nemainīgai, bet vēsture to vien dara, kā ņem un aizkrāso tos nosaukumus. 

Viesturs Celmiņš: Mums ir vēsture, kas rakstīta, kas ir formāls veids, kā mēs stāstām par laiku. Sāksim ar atmiņu. Politiskai varai nepietiek ar to, ka ir vēstures grāmatas, ir manuskripti un ir pētījumi, bet vara vēlās arī, to es domāju gan labā, gan citā ziņā, atstāt iespaidu uz cilvēka, kā mēs atceramies. Labākais veids, kā to izdarīt, ir pilsētvide. Tāpēc mums ir Brīvības iela un kādreiz tā bija Ļeņina iela un tā tālāk. Viņai nav nosaukums pirmā, otrā vai trešā, kas vienkārši būtu instruments, tev jāatšķir māju numuri. Bet ielām ir šie simboliskie nosaukumi, bez šiem simboliem mēs nevaram. Un atšķirībā no laika, kurā mēs dzīvojām, tagad ir karš un karā ir nepieciešami nevis simboli, bet zīmes.

Tā ir atšķirība starp kara apstākļiem un miera laika apstākļiem, ka viss ir saasināts, un nav runa tikai par saasinājumu fiziskā ziņā, bet arī informācijas telpā. Mēs sakām, notiek ārā karš, bet karš notiek arī informācijas telpā, proti, ko nozīmē ielu nosaukumi, monumentu nosaukumi, ēkas, atmiņas, atceres vietas. Un šīm vietām parādās ļoti liela nozīme.

Būtisks jautājums šajā gadījumā ir, vai mēs vienkārši mainām vienu nosaukumu uz otru, vai mēs arī mazliet paskaidrojumam, kāpēc darām vienu vai otru lietu.

Proti, viss kultūras process ir kodējams kādās zīmēs un dekodējams.

Viesturs Celmiņš: Viennozīmīgi. Līdzīgi kā mājās, ne visas telpas ir vienlīdz svarīgas. Brīvības piemineklis nevar būt nekur citur, kā viņš ir. Viņš ir pilsētas centrā tāpēc, ka centrs ir pats svarīgākais, jo tur ir mūsu ekonomikas, politikas, finanšu, izglītības centri. Viņš nav mikrorajonā. Ja jūs kaut ko nosaucat pilsētas centrā vienā vai otrā vārdā, tas nav nejauši. Un šeit ir pati svarīgākā lieta, kas Latvijā, man liekas, ir ļoti redzama,

līdzko kādam politiķim pajautā vienu vai otru jautājumu, viņš saka, nejauksim uzkopa mākslu ar politiku vai kultūras politika, vai sportu ar politiku. Bet mēs saprotam, ka tas, protams, viss ir politisks, jo ne man, ne jums nav iespējas nosaukt ielu savā vārdā. Vai nosaukt pieminekli savā vārdā, vai uzcelt pieminekli.

Vai mums ir jāuztraucas par to, ka krievu migrācija uz Latviju var mainīt kaut ko, padarīt Rīgu...?

Viesturs Celmiņš: Protams, ka mums ir jāuztraucas. (..) Vai viņi iespaido mūsu kultūrtelpu, mūsu informācijas telpu, iespaido sabiedriskus procesus mūsu valstī?  Viennozīmīgi.

Es domāju, ka mēs vēl tikai apjautīsim, ko nozīmē būvēt mūsu teritorijā nācijvalsti, esot šādā ģeogrāfiskā lokācijā.

Tāpēc mēs saucam par maigo varu vai diplomātisko varu. Visbiežāk cilvēki, kuri šeit dzīvo, viņi pieprasa kaut kādas lietas. Mēs zinām, ka cilvēki, kas šeit dzimuši un auguši, negrib vai nevēlās runāt latviešu valodā nekādos apstākļos gandrīz vai, kur nu cilvēki, kas iebrauc šeit uz kaut kādu brīdi. Tie ir nosacījumi, vai mums interesē jebkura veida ieceļotāji šajā valstī.

Vai mēs varam jau šobrīd definēt kādu specifiku vietām, kur viņi koncentrējas un kāpēc viņu koncentrējās tieši šajās vietās? 

Viesturs Celmiņš: Es neesmu runājis ar katru atsevišķi, bet pieņemu, ka viņi nebrauc uz Kuldīgu, Cēsīm vai Valmieru. Pieņemu, ka viņa apmetās Rīgas metropoles reģionā, kas ir Rīgas piepilsēta vai Rīgas centrs, kur ir pieejama izglītību krievu valodā viņu bērniem, ja tādi būtu, vai viņiem ir šeit ko kolēģi vai paziņas, vai darbavietas, kurās viņi var brīvi runāt krieviski.

Viņi arī neslēpj, ka novērtē, ka šeit principā ir tas pats, kas Krievijā, tikai Eiropas Savienībā. Visa ikdienas komunikācija kā nekur citur Eiropā ir iespējama krieviski: var nopirkt veikalā, var tikt pie ārsta, tev ir skolas, bērnudārzi, brīvā laika aktivitātes, bērniem privātstundas - viss ir iespējams krieviski. Jautājums, vai šis saskan ar mūsu, kā nācijvalsts mērķiem?

Vēlreiz - 25 gadus likās, pilnīgi viennozīmīgi, tagad konteksts mums blakus ir cits un mēs redzam, ka mūsu kaimiņvalstis domā par šo jautājumu mazliet varbūt kritiskāk, nekā mēs par to domājam. Tad jautājums, kāpēc viņi pārspīlē, vai varbūt nepārspīlē? Kā sokas ar krievvalodīgo pieplūdumu šajās valstīs un kāda ir nacionālā politika attiecībā uz valodu zināšanām, pamatizglītību, augstāko izglītību, vidējo izglītību?

Viesturs Celmiņš ir pilsētplānotājs un izpilddirektors atvērto inovāciju kustībā "Vefresh" Rīgā. Studējis sociālantropoloģiju Kembridžas universitātē Lielbritānijā, savas doktora disertācijas ietvaros lauka pētījumu veicis Kazaņā, Tatarstānā, par Kazaņas kremļa reģenerāciju un tā plašāku nozīmi Krievijā. Viesturs Celmiņš strādā pilsētvides dizaina jomā, viņam ir vairāk nekā 15 gadus ilga pētniecības un risinājumu izstrādes pieredze, kā pilsētas padarīt gudras un spēcīgas.

Viesturs Celmiņš: Jautājums par to, kas tiek būvēts un celts kara apstākļos ir mainījies. Kopš 2022. gada 24. februāra viss ir mainījies. Vai un kā mēs raugāmies uz objektiem, par kuriem daudz jautājumi līdz šim bija tādā "snaudrežīmā": vai mums vajag Puškina pieminekli, vai vajag 13 Pionieru ielas valstī, kādā veidā mūsu otrā kopiena sevi piesaka publiskā ārtelpā - mūsu pilsētā, mūsu laukumos. Šis jautājums ir kļuvis būtisks. Šajā brīdī, kad daudziem cilvēkiem zūd orientieri, kas ir kas, arhitektūra un būvniecība ir tas, kur šie orientieri tiek nolikti. "Lauciņš tiek nomarķēts" jeb sakārtots vēlreiz. Tas ir ātrākais veids, kā to izdarīt. 

Neviens nelasa "Latvijas Vēstnesi" kara laikā vai neklausās 14 stundu garas debates. bet publiskā ārtelpa ir veids, kā ļoti ātri kādam kaut ko vari pateikt, proti, nojaucot pieminekli un pēc tam stāstot iedzīvotājiem, kāpēc mēs to izdarījām. 

Līdzīgā kārtā mēs sakām, mums ir otra lielākā kopiena krievvalodīgie, kā viņi pieteiks sevi 10 - 15 gadus uz priekšu no šī brīža. Šī ir tā diskusija, par kuru es gribētu, lai runājam, nevis kuru pieminekli demontēsim, bet kāpēc vispār šis jautājums ir nonācis dienaskārtībā.

Varbūt mums ir vispār par maz pieminekļu?

Viesturs Celmiņš: Mēs pēdējos 30 gados neesam izmantojuši šo publisko ārtelpu un līdzekļus, lai manifestētu vai pieteiktu sabiedriskā līmenī, acu līmenī, ko nozīmē šī jaunā republika, kas ir viņas vērtības, kas ir orientācija. (..) Monumenti, pieminekļi ir paliekoši. Līdzīgi kā katru gadu dzimšanas dienu no jauna piesakām, atzīmējam, un atceramies. Šeit atšķiras pieminekļi no vienkārši statujām, kas var būt dekoratīvas.