“Ielās un laukumos cilvēkam ikdienas ritmā faktiski nav nemanāmākas lietas par pieminekli. Naids pret noteiktiem pieminekļiem uzliesmo kopā ar naidu pret varu, kuras simbolus tie iemieso,” tā pētījumā “Sociālā  atmiņa un identitāte” par atmiņu tekstūru pirms 10 gadiem rakstīja Latvijas Universitātes komunikācijas profesore, vēsturniece Vita Zelče.

Raidījumā Brīvības bulvāris Vita Zelče runā par pieminekļiem kā medijiem, to, kāpēc Uzvaras parka piemineklis būtu jānojauc, par vienotas vēstures izpratnes neiespējamību Latvijā, “jauno karu” pazīmēm un to, kā Krievijā tika veidota vēstures ideoloģija un propaganda un kā tā ietekmēja Latvijas informatīvu telpu.

Ja jums būtu vara, ko darītu ar Uzvaras pieminekli?

Vita Zelče: Es teiktu, ka ar to pieminekli kaut kas ir jādara. Kaut kas jādara pilnīgi nopietni, un, ja es uztveru pieminekļus par medijiem, un mediju mums ir daudz, piemēram, grāmatas, gleznas, laikraksti. Ko mēs ar tiem darām? Grāmatas mēs pārvietojam, mēs novecojušās grāmatas, nederīgās grāmatas, nelietotās grāmatas aiznesam uz krātuvi. Tāpat muzeja ekspozīcijās gleznas arī ceļo - vienas mēs paturam, otras aiznesam uz krātuvi, tad sarīkojumam izstādi un izņemam laukā. Kāpēc ar pieminekļiem nevarētu rīkoties tāpat? Uz kapiem, uz krātuvi, uz muzeju, uz tādām speciālām izstādēm. 

Es, protams, saprotu, ka Uzvaras pieminekli ir ļoti sarežģīti, jo tas kalpo kā atspaida, atspēriena punkts ļoti lielai sabiedrības grupai, atbildot uz jautājumu, kas es esmu, kas mēs esam, proti, identitātei. Un tāpēc arī ar identitātes lietām ir vienmēr jārīkojas ļoti uzmanīgi. Bet šis piemineklis principā ir pārvietojams. 

Ja man būtu vara, tad vispirmām kārtām es uzreiz noņemtu šos automātistus, šīs melnās figūras, kas, manuprāt, ļoti skaidrā izteiksmē iemieso vardarbības vēstījumu. Un novietotu šīs figūras, pieņemsim, Kara muzeja ekspozīcijā vai Kara muzeja krātuve.

Muzejiska vieta varētu būt ar daudz jēdzienisku slodzi, nekā tāda pieminekļa vieta?

Vita Zelče: Nē, jēdzieniski var būt abi, bet jautājums, ko mēs varētu darīt.