Raidījuma Brīvības bulvāris viesis ir filozofs Igors Gubenko, Latvijas Universitātes pētnieks un mācībspēks, kura interešu lokā ir rast dažādību tajā, kā domājam un runājam par pasauli, kurā dzīvojam.

Ja 2020. gads tika uzskatīts par tādu kā 21. gadsimta turbulences gadu, par kuru runāja kā par laikmeta robežšķirtni, tad 2022. gads ar karu Ukrainā ir kļuvis vēl par jaunu pagrieziena punktu jaunāko laiku vēsturē. Latvijā dzīvojošie krievi, kuriem karš Ukrainā izraisīja identitātes krīzi, vairākkārtīgi izteikuši jautājumu, ka būtu labi, ja kāds filozofs spētu noformulēt to punktu, kurā atrodas Latvijas iedzīvotāji, kuri nosoda karu Ukrainā un kuriem piederība krievu kultūrai kļuvusi par problēmu.

Saruna par to, vai nepieciešamas jauns sabiedrības līgums, vai nākotnes stāsta radīšana var saliedēt Latvijas sabiedrību, kādēļ māksla Latvijā ir politiski nekritiska.

Kas ir tas pagrieziena punkts, kurā pasaule atrodas 2022. gadā pēc kara Ukrainā, vai varbūt tomēr tas nav nekāds pagrieziena punkts?

Es domāju, ka tas noteikti ir, bet mēs neatrodamies vēl diemžēl laikā pēc šī kara. Karš ir sācies, karš turpinās. Mēs nevaram saprast, cik ilgi tas turpināsies, attiecīgi, manuprāt, ir pāragri izteikt kādus konkrētus secinājumus. Bet,

neapšaubāmi, šis karš atstās, es domāju, iespaidu uz turpmākajām desmitgadēm Eiropas vēsturē paplašinātā nozīmē, iespējams, bet cerams, ka ne pasaules vēsturē. Un es domāju, ka mums tiešām ir jābūt gataviem visa veida nepatīkamām sekām, gan ekonomiskām, gan, protams, arī kulturālām, kuras, es domāju, šīs kulturālās sekas un blakusefekti Latvijā, Baltijā, Austrumeiropā mēs izjūtam visasāk.

Nesen Igors Gubenko iebilda teātra režisoram Alvim Hermanim, viņa uzskatiem par karu Ukrainā.

Es iebildu idejai par to, ka krievi ir kādas citas civilizācijas pārstāvji, radikāli citādi, no kuriem nevar sagaidīt, ka viņi mainīsies. Principā, kā režisors rakstītāja, ka tā ir lieka laika tērēšana. Attiecīgi secinājumus par to, kā būtu jārīkojas tieši kara kontekstā, tiešus secinājumus es neatceros, ka viņš būtu ietvēris savā garajā ierakstā, kuram bija ļoti daudzi tikšķi un tostarp arī visnotaļ, teiksim tā, no sabiedrībā respektētu cilvēku puses. 

Domāju, ka, ņemot vērā kontekstu, ņemot vērā to, ka Rietumeiropā var būt atbalsts Ukrainai šajā karā vairs nav, teiksim, atbalsts ir pašsaprotams, bet šī atbalsta intensitāte vairs nav pašsaprotama, un pamazām Rietumu pasaules līderi sāk varbūt zaudēt kaut kādu ticību tam, ka Ukraina var tiešām tā pārliecinoši uzvarēt šo karu tuvākajā laikā. Es domāju, no Hermaņa puses vēstījums bija, ka noteikti ir visiem spēkiem jāatbalsta Ukraina, un nekāda piekāpšanās Putina agresīvajām noziedzīgiem režīmiem šajā ziņā nav pieļaujama.

Bet atgriežoties pie jautājuma, es domāju, ka

Krievijai, kā daudzām valstīm, ir savs īpašs vēsturisks ceļš, kas arī iespaido šo valstu nākotnes izredzes. Tas, kas ir bijis iepriekš, tā vēstures gaita, kas ir bijusi, noteiktā veidā ierobežo to iespēju izvēļu koridoru, laikam, ko šīs valstis un to līderis spēj pieņemt šodien. Bet es esmu kategoriski pret tādu fatālistisku uzskatu, ka krievi būtu kāda radikāli atšķirīga civilizācija, ar kuru nav iespējams nekādā veidā nedz sarunāties, droši vien, nedz arī pieprasīt, kas ir būtiski, kādu atbildību tādos tiesiskos terminos, kādi ir Eiropas civilizācijai saistoši.