Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar Latvijas Ārpolitikas institūta direktoru Kārli Bukovski par Eiropas vienotības problēmu Ukrainas karā, par kara iznākumu Ukrainā, Krievijas scenārijiem Baltijā un ASV prezidenta vēlēšanām un to ietekmi uz Rietumu palīdzību Ukrainai.

"Tūlītēji draudi no Krievijas puses nav nevienai no Eiropas Savienības vai NATO valstīm, un to ir vērts atcerēties," atzīst Kārlis Bukovskis. Otra lieta ir tas, ka mēs šeit esam pieraduši un mēs esam jau mobilizēti, un šobrīd pārbūvējam un būvējam vēl tikai aizsardzības sistēmas un aizsardzības robežas pret potenciālu Krievijas, Baltkrievijas vai Krievijas caur Baltkrieviju, vai Krievijas un Baltkrievijas apvienotās valsts uzbrukumu mums kādā brīdī, kas varētu varbūt notikt.

Bet Rietumvalstīs, tanī pašā Vācijā, Nīderlandē un daudz kur citur, papildus budžeta resursu veltīšana karam, par kuru trīs paaudžu garumā cilvēki jau bija aizmirsuši un viņiem tā nav realitāte, tas ir aptuveni no sērijas – tas kaut kur citur notiek, tas nenotiek pie mums. Viņiem faktiski šis ir atgādinājums par to, ka, nē, ziniet ko, izskatās, ka tas var notikt arī šeit, ja mēs negatavosimies.

Šīs citu Rietumvalstu sabiedrību mobilizēšanai domātās ziņas vai noplūdušie dokumenti, vai kaut kas tamlīdzīgs, mums nevajadzētu šos uzreiz automātiski uztvert, ka tā arī piepildīsies, tie tiešām ir domāti, lai, iekustinātu dramatiskā veidā atbalstu Ukrainai un arī pašiem savu militāro kapacitāšu celšanai, pārliecināt sabiedrību, pateikt sabiedrībai to, ka nu, ziniet, diemžēl nav tie apstākļi vairs tādi, kur mēs varam militārajam budžetam nekādu naudu neveltīt.

Lūk, tas ir primārais. Otrs ir tas -

ja tu pats sevi nesargāsi, tad neviens cits tevi arī nesargās. Tā doma ir tāda, ka mums faktiski ir jābūt gataviem, cik nu var, scenārijiem, kas ir paredzami. Te ir stāsts par to, ka, ja Krievija redzēs, ka cena uzbrukumam Baltijas valstīm, Somijai vai jebkurai citai NATO valstij ir pārāk augsta, tad protams, ka viņi to nedarīs. Un te mums ir tā cena, mūsu cena jākāpina, cik nu mēs vien varam.

Karš Ukrainā ilgst jau vairāk nekā 700 dienas, un eksperti izsaka ļoti atšķirīgas prognozes par kara ilgstamību un sekām - no viena gada līdz pēc trim, līdz pat desmit. Tajā pašā laikā Krievija turpina uzbrukumus dzīvojamām mājām Harkivā, Kijivā. Kas varētu ietekmēt kara gaitu? 

Mēs visu laiku runājam par to, ka Krievija turpina apdraudēt Ukrainu un visu pasauli, bet kas apdraud pašu Putinu?

Kārlis Bukovskis: Pašu Putinu apdraud... Tas ir vēl viens no iemesliem, kāpēc pilnīgi noteikti viņš ir ieinteresēts, ka karš ilgst ilgāk, nekā tūlīt beigties. Ir diezgan skaidrs, ka viņš, protams, kas visas Ukrainas ieņemšana viņam acīmredzot var arī neizdoties, un visticamākais un ļoti cerams, ka neizdosies. Putina gadījumā viņš jau nestāsta, ka viņš karo ar Ukrainu, viņš jau stāsta, ka viņš ir visu NATO. Neviens Krievijas līderis līdz šim nav saņēmies karot ar visu NATO, un

Putins jau nesaka, ka pret Zelenski viņš cīnās, viņš jau pret Baidenu cīnās, pret ASV. Viņš parāda to, ka, redz, visas NATO valstis piedalās,  tikai caur Ukrainu. Krievijas svētais karš pret ASV imperiālismu pasaulē, tas ir tas uz ko viņš koncentrējās. 

(..) Šobrīd mēs redzam, Krievijā tuvojas martā vēlēšanas. Jebkuru, kurš kaut cik neparedzamākas kandidāts, kurš nav daļa no "establišmeta" vai daļa no valdošās, vienā vai citā veidā valdošās varas, viņi vienkārši netiek reģistrēti vēlēšanām vai netiek pielaisti. Vai Navaļnija gadījumā viņi tiek aizsūtīti vēl tālāk, dziļāk Sibīrijā cietumā tikai tāpēc, lai tā ietekme un piekļuve viņam būtu vēl mazāka, lai marginalizētu vēl vairāk viņu. Tie ir milzīgie jautājumi, kas no Putina kā autoritāru diktatoru viedokļa viņam absolūti ir izdevīgi. Viņš diemžēl prasmīgi operē ar viņiem tādā veidā, lai konsolidētu varu pats savā valstī iekšienē.

"The Times" amerikāņu politologs Jans Bremmers izteicās, ka viņa prognoze bija, ka Ukraina paliks priekš Krievijas kā tāda vēsturiska izgāšanās sankciju dēļ, Somijas un Zviedrijas iestāšanās NATO dēļ, kā arī dēļ tam, ka Eiropa ir atteikusies no Krievijas energoresursiem. Taču viņš tajā pašā laikā arī prognozēja, ka Ukraina de facto varētu palikt sadalīta.

Kārlis Bukovskis: Nepiekritīšu līdz galam. Es domāju, ka arī šobrīd, šajā situācijā skatoties, diemžēl Krievija ir ieguvusi no šī kara vairāk, nekā mums gribētos redzēt. Somijas, Zviedrijas pievienošanās NATO - jā, tas būs papildus resurss, kur Krievijai jātērē, bet es domāju, ka viņi jau sen atpakaļ bija padevušies un sapratuši, ka Eiropas Savienībā 5. pants, analogais 5. pants, kas ir Eiropas Savienības līgumos iestrādāts, ka viņš jau tāpat bija klātesošs, gan Somija, gan Zviedrija bija viņos iekšā. 

Te ir stāsts par to, ka, jā, Baltijas jūra kļūst sarežģītāka, bet tanī pašā laikā no viņa piekļuve un ietekme Melnajā jūrā, gluži pretēji, palielinās. Tas ir tas, ko viņš ir varbūt šajā stāstā zaudējis. 

Otra lieta, ko mēs aizmirstam, ir tas, ka Krimas atkarošana kļūst arvien tālāka, tā teritorija, kuru kontrolē ir ieguvis Krievijas karaspēks faktiski, ir kādus 12 triljonus ASV dolāru vērtībā energoresursu ziņā. Tas nozīmē, lai cik viņam šobrīd dārgi izmaksājis šis te karš, tas kara laupījums teritoriju un energoresursu ziņā ir Krievijai bijis ieguvums. 

Turklāt vēl viena lieta, ja pat viņam visa Ukraina ieņem neizdodas, un arī jo ilgāk viņš turpinās šo karu, jo grūtāk Ukrainai būs ar it sevišķi iestāšanos NATO. Eiropas Savienībā tas vēl potenciāli varētu notikt, bet arī - karā iesaistītu, ievilktu valsti uzņemt Eiropas Savienībā - tāda ļoti īpatnēja situācija var veidoties. 

Un visbeidzot, fundamentāli ir tas, ko mēs aizmirstam, ka Baltkrieviju viņš ir ieguvis bez neviena šāviena. Baltkrieviju nevar uzskatīt šobrīd vairs par neatkarīgu, patstāvīgu valsti. Lukašenko režīms absolūti balstās tikai un vienīgi uz Krievijas atbalstu. Jebkura veida Lukašenko mēģinājumi nedarīt tā, kā vēlas Putins nopietnos jautājumos, acīmredzot ir tikai prelūdija tam, kas no kā Lukašenko baidās visvairāk. Viņa izauklētā valsts, ja tā var izteikties, pazudīs. 

(..) Tanī brīdī, kad Lukašenko vairs nebūs, risks, ka Krievija pabeigs apvienotās valsts izveidi, ir milzīgs. Kodolieroči tur ir, viņi ir kādam jāsargā., baltkrievu nākamie politiķi to nevarēs izdarīt, tad mums pašiem tas vien ir jādara. Tas būs arguments, ko viņi izmantos.

Kārlis Bukovskis ir Latvijas Ārpolitikas institūta direktors un Rīgas Stradiņa universitātes Eiropas studiju fakultātes docents. Viņš ir autors apmēram simts analītiskiem un zinātniskiem rakstiem un arī vairāku grāmatu zinātniskais redaktors. 2021. gadā Kārlis Bukovskis Fulbraita granta ietvaros bija viespētnieks Džona Hopkinsa universitātē ASV, kā arī no 2017. līdz 2021. gadam bija Eiropas Starptautisko attiecību pētniecības institūta asociētais pētnieks. Mācījies Trīras universitātē Vācijā, ieguvis maģistra grādu Latvijas Universitātē un Helsinku Universitātē un doktora grādu starptautiskajā politikā Rīgas Stradiņa universitātē.