Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar teātra un kino režisoru, pedagogu Pēteri Krilovu par to, kas ir šī laikmeta tēma.

Kāda māksla ir iespējama un vajadzīga, kādas attiecības ir varai ar mākslu, vai kultūra var palīdzēt ieraudzīt notiekošo Latvijā un pasaulē, cik kritiska ir kultūra pret varu, cik apkalpojoša, un kādēļ vara Latvijā ir tik augstprātīga.

Šķiet, pats biji kaut kur izteicies, ka darbā ar studentiem tev bija liels pārsteigums par to nebrīvības pakāpi, kas viņos ir salīdzinājumā ar to paaudzi, kas dzīvoja totalitārā režīmā.

Pēteris Krilovs: Mani pārsteidz, ka tagad, piemēram, arvien cilvēki nāk ar tādu atkarīgu domāšanu un ļoti gataviem priekšstatiem. (..) Ir tāda parādība, kas tagad ir ļoti izplatīta, mani tā uztrauc, un es esmu it kā kasandra, brēkuļoju daudzās pedagoģiskā sanāksmēs, ka tagad jauni cilvēki ir šausmīgi didaktiski, ka viņi visos savos sacerējumos, scenārijos un iecerēs uzreiz moralizē. Viņi paņem kaut kādu situāciju un tūlīt nākošajās lappusēs jau ir - redziet, ka tā nevar, redziet, ka ļaunums tiek sodīts. Es viņiem saku - kāpēc? Interesantāk ir, ka jūs to ļaunumu nevis uzreiz nosodāt, bet izprotat, no kurienes viņš nāk, kas viņš ir, varbūt, ka jūs nepareizi viņu vērtējat.

Kur ir cēlonis - izglītības sistēma?

Tā ir ne tikai izglītības sistēma, tā ir politiskā stāja, tā valsts ideoloģija, kuras nav.

Es domāju, ka Latvijā valsts ideoloģijas nav. Cilvēki vienkārši piedzimst un izveidojas par kaut kādām apzinīgām būtnēm un pilsoņiem un sāk apjēgt, tad viņi saprot, ka viņu galvenais pienākums ir nesarūgtināt valsti.

Ko saproti ar vārdiem, ka valsts ideoloģijas nav?

Nav nekādas tādas, kā lai pasaka... Neatbildu uzreiz, jo tas būtu ļoti gari, bet vienā vārdā tas būtu - ļoti plašā nozīmē izprasta bauslība. Vārdu sakot, mēs dzīvojam priekš tam un mēs darīsim... Teiksim tā, kas tagad ir stihiski un diemžēl ar ļaunu, bet kas ir ar ukraiņiem notikusi. Ukraiņiem šobrīd ir bauslība. 

Mums it kā uzrakstīja Satversmes preambulu...

Nu labi... Par kuru arī visu laiku ir ņemšanās, jo katrs kaut ko tulko, bišķiņ kā Jēzus laikā farizeji ņēmās ap Toru, tā mums ar to Satversmi, kaut ko tur meklē, kaut kādus komatus.

Režisors un pedagogs Pēteris Krilovs 1975. gadā absolvēja Maskavas Kinematogrāfijas institūtu. Viņa debijas kino bija vēsturiska filma, 1977. gadā uzņemtā "Un rasas lāses rītausmā". No 1991. gada Krilovs strādāja Daugavpils teātrī kā pedagogs, režisors un mākslinieciskais vadītājs, viņš bijis arī Starptautiskā Jaunā teātra institūta "Homo Novus" direktors, viens no Latvijas Jaunā teātra institūta izveidotājiem. Vairāk nekā 20 gadus strādājis par profesoru Latvijas Kultūras akadēmijā.