Kas ir teātris un kāda ir tā brīvība? Saruna ar dramaturgu Matīsu Gricmani

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar dramaturgu Matīsu Gricmani par jaunāko laiku vēsturi un politikas jautājumiem Latvijā pēdējos 30 gados.

Politiskais teātris vai politikas teātra daba - samērā triviāls vārdu savienojums ir arī šī gada Latvijas politiskās ikdienas sastāvdaļa. Kāds teātris grasās iestudēt stāstus par jaunāko laiku vēsturi, citam mākslinieciskais vadītājs kandidē uz Saeimu. Kopš antīkās komēdijas laikiem teātris ir reaģējis uz politiskajiem procesiem, tos rekonstruējot. 

Jūnijā Dailes teātrī demonstrēs jaunu izrādi "Rīkojums nr. 2", kuras iestudēšana jau kļuva par priekšvēlēšanu procesa daļu, un viena partija aicināja šai izrādei paredzētos izdevumus ieskaitīt priekšvēlēšanu izdevumos. 

Ar Dailes teātra vadošo dramaturgu Matīsu Gricmani sarunā par to, kas ir teātris un kāda ir tā brīvība. 

Berlīnes kinofestivāla žūrijas priekšsēdētājs Vims Venderss sacēla starptautisku neizpratni un zināmu vētru ar savu uzstādījumu - mums jāpaliek ārpus politikas, kad Berlīnes kinofestivāla žūrijai tika uzdots jautājums par Izraēlu un Palestīnu. Venderss teica, ka kinematogrāfistiem jāstrādā kā cilvēkiem nekā politiķiem. Mediju reakcija bija diezgan neizprotoša. Arī kinematogrāfistu uzmanība bija neizprotoša, kāpēc šāds paziņojums? Vai tas ir konkrēti šī Palestīnas - Izraēlas samērā sarežģītā konflikta kontekstā, vai tas ir jaunais "Zeitgeist", ko reprezentē Venderss? Kā tu skatījies uz šo uzstādījumu, ka mums jāpaliek ārpus politikas?

Matīss Gricmanis: Jautājumu varētu sadalīt divās daļās. No vienas puses, es ļoti labi saprotu visus tos māksliniekus, kas grib pateikt, ka es neesmu šeit nācis, lai nodarbotos ar politiku, es vienkārši gribu taisīt savas filmas vai savas teātra izrādes un nepiedalīties politiskās diskusijās. Es esot labi viņus saprotu. Bet tajā pašā laikā es domāju, ka mēs dzīvojam laikā, kurš pieprasa no māksliniekiem ļoti lielu atbildību. Mēs varam atrast tam saknes jau 20. gadsimtā dažādos mākslas teorētiķos, ka mākslai ir ļoti liela iedarbība uz cilvēkiem. Un šajā momentā, kad notiek karš vairākās vietās pasaulē, kur arī Eiropa nevar atteikties no tā, ka mēs piedalāmies tajā konfliktā, kas notiek Ukrainā, mums ir tomēr jāizšķiras par to, vai mēs tagad pacelsim rokas, teiksim: es neko neredzu, es neko nedzirdu, es neko nejūtu, kā izklausās Vendersa paziņojums, vai arī mums jāapzinās, kur mēs dzīvojam un kas ir tās vērtības, ko mēs pārstāvam.

Ja tu būtu vēsturnieks, es tev prasītu, vai ir pagājis pietiekami ilgs laiks no šiem notikumiem, kuri notika 2010.-2011. gadā un kas ir saistīti ar šo lielo krīzi un tās sekām, lai varētu distancēti tos analizēt. Kas ir tie jautājumi, ko tu atrodi šajā jaunāko laiku vēsturē?

Matīss Gricmanis: Es nemēģināšu spriest par to, vai pagājis pietiekami daudz laika, lai mēs varētu atsvešināti uz to skatīties. Domāju, ka nē. Es arī to jūtu no daudziem cilvēkiem, ar ko runāju, viņi man ir teikuši par to, ka nav vēl pagājis tik daudz laika, lai es varētu godīgi pateikt, ko es tur esmu darījis. Un es viņus saprotu, jo tie cilvēki visi dzīvo savas dzīves un liela daļa no viņiem ir prom no politikas, un viņi nevēlas tur atgriezties.

No otras puses, kāpēc man šķiet, ka šis ir īstais brīdis runāt par rīkojumu nr. 2, ir tas, ka vēl joprojām tas ir mums pietiekami spēcīgs atskaites punkts par to, ka var kaut kas mainīties Latvijas politikā un tas var notikt pavisam negaidot. Pārmaiņas var nākt ļoti pēkšņi, ka tam nav jābūt plānam, kaut kādai sagatavotai sistemātiskai rīcībai to sistēmu izsist no līdzsvara.

Tas var nākt tādā brīdī, kur daudzas darbības vienkārši satiekas vienā punktā. Un tas, ko prezidents Valdis Zatlers toreiz, tajā 28. maijā, izdarīja, es domāju, ka viņš pats sevi lielā mērā pārsteidza. Viņš pats nebija gatavojies, cik ļoti mainījusies Latvijas politiskā vide pēc šī rīkojuma. Protams, ka viņam bija daudzas cerības, bet tas izmainīja uz vienu desmitgadi praktiski visu politisko partiju spektru.

--

Matīss Gricmanis ir dramaturgs un scenārists, viņa darbu sarakstā ietilpst izrādes "Būt nacionālistam", "Neglītais pīlēns", "Valodas triloģija", "Kur pazuda valsts?". Kā arī scenāriji filmām "Tēvs Nakts", "Zem apgāztā mēness" un seriālam "Sarkanais mežs". 

Gricmaņa lugas uzvestas Jaunajā Rīgas teātrī, Latvijas Leļļu teātrī, Dirty Deal Teatro un Dailes teātrī. Luga "Būt nacionālistam" savulaik tika nominēta "Spēlmaņu naktī" kategorijā "Gada sasniegums oriģināldramaturģijā". Dailes teātrī pēc Raimonda Staprāna lugas tapis arī dramatizējums "Kur pazuda valsts?". Kopš 2022. gada viņš ir Dailes teātra vadošais dramaturgs un šobrīd strādā pie Valtera Sīļa iestudējuma "Rīkojums nr. 2".