Kas liek kļūt mums politiski aktīviem un iziet ielās? Vērtē sociālpsihologs Ģirts Dimdiņš

Kas liek kļūt mums politiski aktīviem, kas liek iziet ielās. Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar sociālpsihologu, Latvijas universitātes profesoru Ģirtu Dimdiņu par polarizāciju Latvijā, par liberālismu un konservatīvismu, par toleranci un jautājumiem, kas mūs vieno kā sabiedrību, un kā rīkoties situācijās, kad sabiedriska vienošanās kļūst neiespējama.

Politiskās aktivitātes un līdzdalības formas, ko izraisīja Stambulas konvencijas denonsēšanas balsojums Saeimā, izvirzīja arī jautājumu par to, kas liek kļūt mums politiski aktīviem, kas liek iziet ielās un kā tas atsauksies uz mūsu tālāko politisko uzvedību un rīcību? Proti, par motīviem un arī sabiedrības vienotību un polarizēšanos, par dažādām vecuma grupām politikā. 

Jūs pētāt arī ideoloģijas no politiskās psiholoģijas viedokļa, psiholoģiskos mehānismus, kas saistīti ar uzticēšanos politiskajām partijām, politiķiem, un arī tos mehānismus, kas saistīti ar maldinošas informācijas atpazīšanu. Ja paskatāmies uz pēdējā mēneša notikumu spektru, daudzi  šie procesi droši vien izskatās klasiski kā pēc sociālās psiholoģijas teorijas grāmatām. Bet vai ir arī hipotēzes, kurām jūs vēl nerod apstiprinājumu? Vai kas ir tas, ko jūs kā sociālpsihologs būtu ieinteresēts pētīt?

Ģirts Dimdiņš: Nevarētu teikt, ka ir kaut kas pārsteidzošs, ko nevarētu izskaidrot. Droši vien, ja runājam par konkrēto Stambulas konvencijas kontekstu, tad

pārsteidzoši ir, ka tieši Stambulas konvencija ir kļuvusi par šo klupšanas akmeni vai domstarpību avotu, vai simbolu. Droši vien, ka tas nav ne pirmais, ne centrālais dokuments, kur ir pacelti šie dzimumu līdztiesības jautājumi. 

Ja mēs ņemam vērā to, kā ir noticis, tad, lai saprastu, no kurienes rodas politiskās un cilvēciskās kaislības šajā jautājumā, droši vien ir jāsaprot arī pati politiskā orientācija, kā tā veidojas, kā tā ir motivēta. Jebkuram no mums pamatā ir kaut kādas iedzimtas vai iegūtas predispozīcijas noteiktā veidā reaģēt, noteiktā veidā izvērtēt informāciju, dot priekšroku noteikta veida videi, pārredzamākai vai mazāk paredzamai, kārtīgākai nekārtīgākai, būt līdzjūtīgākiem pret citiem vai mazāk līdzjūtīgiem. Balstoties uz šīm ļoti nespecifiskām dispozīcijām, mēs veidojam kaut kādus savus fundamentālos pasaules uzskatus par to, vai cilvēki ir labi vai slikti, vai Dievs ir vai nav, pēc kādiem kritērijiem mēs varam izvērtēt, kas ir labs, kas ir slikts. 

Savukārt, jau uz šīm vērtībām balstoties, mēs veidojam un kopjam, ja tā varētu teikt, ļoti plašu tīklu ar savām konkrētām attieksmēm un uzskatiem. Šajā līmenī arī veidojas un reprezentējas mūsu politiskā orientācija. Piemēram, ja par to pašu Stambulas konvenciju diskutējam, varam izvēlēties kaut kādas juridiskus argumentus, vai kriminoloģiskus argumentus, bet mēs varam arī smelties dziļāk, varam iet vērtību līmenī, varam iet fundamentālo pasaules uzskatu līmenī. Daži pētnieki vēl starp tām vērtībām, attieksmēm un uzskatiem ieliek vēl politiskās vērtības, politiskās kodolvērtības kā terminu.

Tajā brīdī, kad ejam dziļāk, tur jau tiek aizskartas mūsu dziļākās pārliecības, kuras mēs ne tikai neesam gatavi viegli mainīt, bet neesam arī gatavi apspriest. Tur arī parādās kategoriskums mūsu pozīcijās un gatavība darīt vairāk, nekā mēs ikdienā varbūt darītu, kad diskutējam vienkārši uzskatu un argumentu līmenī.

Bez šīs skaitīšanas, cik cilvēku piedalījās demonstrācijās, figurēja arī skaitlis par sabiedrības vairākumu un 75%, kuri tiek reprezentēti šādā veidā Saeimas pārstāvniecībā. Tas bija tas procents apmēram, kas pieņēma sākotnēji šo lēmumu par Stambulas konvencijas denonsēšanu. Jums pieder arī tēze, ka Latvijas politiskais spektrs neatbilst tam psiholoģiskajam politiskās orientācijas saturam, kādu varētu gaidīt pēc teorijas. Mēs nevaram izmantot šos 75% par vienu jautājumu, lai teiktu, ka uz šī jautājuma bāzes šie cilvēki pārstāv visas konservatīvās vērtības.

Ģirts Dimdiņš: Tur ir vēl citi līmeņi, kāpēc tā nevaram teikt. Skaidrs, ka tas sociālā konservatīvisma moments, ko šīs konvencijas pretinieki bija viņā atraduši, tas tur ir tik dziļi ieslēpts, ka pieņemt, ka tas ir kaut kāds "Trojas zirgs" ar mērķi fundamentāli mainīt mūsu sabiedrības vērtības... Es nedomāju, ka tas jebkādā veidā reprezentē konservatīvi domājošas sabiedrības pozīciju vai viedokli šajā jautājumā vai kopumā konservatīvu pozīciju. 

Es ticu tam, ka lielākā daļa Latvijas sabiedrības, vienalga, kā mēs mēram šo politisko orientāciju, drīzāk ir kaut kur konservatīvajā nometnē, vai tādā ekonomiskā kreisuma nometnē. Tā politiskā orientācija nav gluži viendimensionāla, viņai ir vismaz vismaz šī sociālkulturālā dimensija, kas būtu, piemēram, jautājumi par dzimumu lomām, abortiem un tamlīdzīgi. Tad ir ekonomiskā dimensija, kas ir vairāk par līdzekļu pārdalīšanu. Sabiedrībās ar augsto ideoloģisko ierobežotības pakāpi šis divas dimensijas ļoti cieši korelē, bet Latvijas apstākļos vismaz pirms gadiem veikti pētījumi liek domāt, ka tur tā korelācija nav līdzīgi cieša, vismaz tāda, kā ir, piemēram, tai pašā Zviedrijā vai Amerikā.

Jūs esat teicis, ka sabiedrībai jāspēj saprast, kas ir tas, par ko mēs nevaram vienoties, un ka mums tam ir jālec pāri.

Ģirts Dimdiņš: Tas, par ko mēs droši vien nevaram vienoties, ir tie jautājumi, kuri cilvēku uztverē skart dziļākos motivācijas līmeņus: individuālās vērtības, cilvēka pamatvērtības, kādas nu kuram viņas ir pēc prioritātēm, fundamentālos pasaules uzskatus par to, kāpēc vispār mēs esam uz zemes un kā mums ir tā fundamentāli jādzīvo. Ir viegli šo polarizāciju panākt, ja mērķtiecīgi šo diskursu novirza dziļākajā līmenī, jo skaidrs, ka tur, pirmkārt, būs viegli sašķelt, un, otrkārt, tur nebūs viegli vienoties vai vispār būs neiespējami vienoties. Jebkuram cilvēkam ir kaut kādas lietas, ko mēdz saukt par kompromisu tabū, par kurām viņi nekad nav gatavi iziet uz kompromisiem, fundamentāli nemainot savus pasaules uzskatus vai vispār nav gatavi iziet uz kompromisiem. 

Ko mēs varam darīt? Mēs varam mēģināt diskusiju noturēt racionālu argumentu līmenī, attieksmju un uzskatu līmenī, argumentējot ar juridiskiem, ekonomiskiem, kriminoloģiskiem un cita veida argumentiem, piesaucot zinātni, pētījumus, pieredzi un tamlīdzīgi. Dziļāk vērtējot, pirmkārt, labākais, ko varam darīt, ir saprast tās robežas, kur mums neizdosies vienoties, un kaut kādas lietas atlikt malā, kas varbūt nemaz nav slikti vai iracionāli.

Kaut kāda polarizācija sabiedrībā pastāv, mēs nevēlamies, lai tā polarizācija kaut kādā veidā kavētu mūsu attīstību, pārāk ietekmētu vēlēšanas, padarītu mūs viegli ievainojamus kaut kādai ārējai propagandai, šajos gadījumos mēs, tā teikt, to "bundžiņu speram uz priekšu". Kā prezidents šajā gadījumā ir izdarījis ar Stambulas konvenciju, kaut gan skaidrs, ka tas neatceļ visas diskusijas, bet tomēr to polarizācijas līmeni ir mazinājis.

--

Ģirts Dimdiņš māca sociālo psiholoģiju un politikas psiholoģiju Latvijas Universitātē. Studējis Stokholmas universitātē, Stenforda universitātē, veidojis pēc doktora studijas. Strādājis kā pētnieks Sodertornas universitātē Zviedrijā, darbojies vairākos pētniecības projektos kopā ar kolēģiem no Latvijas Universitātes, Stokholmas Universitātes, Rīgas Ekonomikas augstskolas. Viņa pētnieciskās intereses ietver tādas sfēras, kā politiskās un ekonomiskās attieksmes, ideoloģiskā orientācija un ar to saistītie individuālo atšķirību mainīgie lielumi; starpgrupu uztvere, uzticēšanās, morālie spriedumi, sociālās izziņas process saskarsmē ar maldinošu informāciju.