Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar Ķīnas vēstures un filozofijas ekspertu Kasparu Eihmani par Ķīnas lomu 2025. gada ģeopolitiskajos konfliktos, attiecībām ar Krieviju un ASV.

2025. gada sākumā, pēc 20. janvāra, kad Trampa administrācija stāsies amatā, mēdz teikt, ka pasaule varbūt būs visbīstamākajā stāvoklī kopš aukstā kara. Tiek prognozēts, ka saasināsies Amerikas un Ķīnas konkurenci, plosīsies divi reģionāli kari, Āfrikā paplašināsies anarhijas zona, starptautisko tiesību ievērošana samazināsies un četras autokrātijas - Ķīna, Krievija, Irāna un Ziemeļkoreja - pastiprinās savas definētās un varbūt arī nedefinētās vienošanās, lai grautu Rietumus. Raidījumā  saruna ar Ķīnas vēstures un filozofijas ekspertu Kasparu Eihmani.

Anna Apelbauma nesen iznākušajā grāmatā par autokrātiju rakstīja, ka visas šīs valstis - Ķīnu, Krieviju, Irānu, Ziemeļkoreju - nevis saista kaut kāda kopīga centrāle Džeimsa Bonda stilā, kas kaut kur atrodas, tas konflikts ar viņiem nav sistēmas cīņa, un tas nav kaut kāds "aukstais karš 2", jo katrai no šīm valstīm ir atšķirīgi vēsturiski cēloņi, kāpēc tas režīms tur ir tāds. Taču ir kas kopīgs. Un tā nav ideoloģija, bet vienkārši vēlme palikt pie varas. Kā tu raugies uz to, kāpēc ļaunumam ir tik izteikts pievilkšanās spēks? Kāpēc viņi viens otru atrod?

Kaspara Eihmanis: Man šķiet, ka varētu iezīmēt pāris perspektīvas. Lai gan šīs vēsturiskās paralēles nebūs īsti precīzas, bet izskatās, ka tā ir kaut kāda jauna lielā spēle, salīdzinot ar analogu 19. gadsimtā starp Lielbritāniju un Krievijas impēriju, tikai šoreiz šī spēle ir ar vairākiem dalībniekiem. Bet, kas attiecas uz to ideoloģisko sadaļu, es neesmu vēl lasījis Apelbaumas tekstu, man grūti spriest, bet man šķiet, ka, vismaz, ja Krievijas gadījumā mēs to ideoloģiju skaidri nesaredzam jeb viņa ir tādās formās un apmēros, kas mums pirmajā brīdī ir grūti ievietojami varbūt ideoloģijas kaut kādā rāmī, kā mēs esam pie tā pieraduši. Bet ķīniešiem šī ideoloģija tomēr ir. Tikai viens ir tāda atklātā un otra ir savā ziņā slēptā. Bet slēptā, protams, vienmēr ir bijusi, un, man šķiet, ķīniešu gadījumā tā ir saistīta ar tādu kā nemitīgu opozīciju Rietumu pasaules iekārtojumam. Tam, kuru ir vadījusi Amerika līdz šim brīdim. Jo šī opozīcija ir novērojama jau no 90. gadiem.

Pēc 90. gadu otrās puses, pieņemsim, Ķīnā sāka regulāri iznākt grāmatas ar nosaukumiem "Ķīna var pateikt - nē". Jautājums, kas ir tas nē, kam ķīnieši varētu pateikt? Un šis nē ir vērsts uz visu, ko principā iemieso tā saucamais Vašingtonas modelis vai cilvēktiesību modelis. Viss, kas, viņuprāt, ir kaut kādā mērā korozīvs un degradē ķīniešu pasaules skatījumu un viņu intereses. 

Tāpēc es, iespējams, pieļauju vienkārši, ka tā ir izdevīga turēšanās kopā varbūt tādā mirklī, kad šķiet, ka ASV un tās sabiedrotie ir vājuma pozīcijā un būtu iespējams viņus bezmaz vai nedaudz pagrūst uz to pusi, kur tad pavisam šī sistēma brūk.

(..)

Kā tu redzi, kas ir Krievija Ķīnai? Pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā daļa ķīniešu to uztvēra kā lielu notikumu savā dzīvē.

Kaspars Eihmanis: Jā, viņi ir uztvēruši to kā lielu notikumu tieši tajā sakarā, ka ķīniešu izpratnē jebkas, ko var izdarīt šādu valstu atklāta vai neatklāta savienība, ir mazināt Rietumu modeļa ietekmi, jo viņu izpratnē tas ir cēlonis, no kura nāk visi iespējamie ļaunumi. Ķīniešu vēsturiskā atmiņa, vismaz kultivētā vēsturiskā atmiņa, ir tāda, ka šī pārestība, ko ir nodarījuši Rietumi, sākot no Lielbritānijas opija kariem pret Ķīniešu impēriju, Mandžūru impēriju, līdz pat tam, ka 1900. gadā astoņas Rietumu armijas ieiet Pekinā un nodedzina imperatora vienu no pilīm - Vasaras pili. Līdz ar to tās pārestības nepārtraukti tiek kultivētas, tā ir daļa no viņu propagandas vēstures, ar ko izaug principā katrs ķīnietis. No tās izrauties ir ārkārtīgi grūti.

Tagad, raugoties uz 2025. gadu, vai uz to, kā tiks atrisināta kara situācija Ukrainā, daudzi saka, ka šajā gadā daudz kas atkarīgs no tā, kā uzvedīsies Ķīna vai Indija. Ja tu saki, ka viņu pretstāvēšana no Rietumiem - tā ir tāds pozicionējuma jautājums, tad ir apmēram skaidrs, kā viņi uzvedīsies.

Kaspars Eihmanis: Ir ārkārtīgi grūti būt kaut kādam ekspertu pravietim, mēģināt prognozēt, kā tas attīstīsies, tāpēc ka katram no viņiem ir savas intereses, un to jau neviens nevar noliegt.

Ķīniešiem ir savas intereses, vēlmē darboties savā ietekmes sfērā. Viens no šiem potenciālajiem konfliktiem vispār nākotnē ir Taivānas jautājums, jo tas kaut kādā ziņā ir no Ķīnas viedokļa vēl asāks, nekā tas ir, pieņemsim, Krievijas gadījumā ar Ukrainu.

Bet tas tiek salīdzināts.

Kaspars Eihmanis: Lai gan tur ir analoģijas un atšķirības. Tur mēs tādu sarakstu varētu taisīt, tur būtu vairāk vai mazāk atkarībā no kādiem kritērijiem mēs izvēlamies.

Kaspars Eihmanis ir filozofijas doktors, Ķīnas vēstures un filozofijas eksperts. 13 gadus pasniedza ķīniešu valodu, Ķīnas vēsturi un filozofiju Latvijas Universitātē. Pirms vairākiem gadiem nolēma atgriezties pie savu intelektuālo un garīgo meklējumu saknēm - budistu filozofijas, uzsākot studijas Taivānas Džendži universitātes filozofijas doktorantūra. Apguvis sanskritu, pāli valodu, budistu loģiku un epistemoloģiju.