Krievijā palikušie neieklausās emigrējušajos. Saruna ar mūzikas kritiķi Artēmiju Troicki

Mūzikas kritiķis Artēmijs Troickis jau astoņus gadus dzīvo Igaunijā, uz kurieni pārcēlās no Krievijas pēc Krimas aneksijas. Tolaik savu lēmumu turpmāk dzīvot Tallinā Troickis skaidroja ar Krievijā valdošo histērijas militārisma un agresijas atmosfēru. Viņš norādīja, ka pēdējā gada laikā citādi domājošo cilvēku dzīvi Krievijā apgrūtina pastāvīgā kara propaganda Krievijā. Visus šos gadu pēc pārcelšanās uz Igauniju Troicikis ir bijis viens no aktīvākajiem Kremļa politikas kritiķiem, veidojis savu videoblogu internetā, mūzikas programmu radio “Svoboda”.  

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar Artēmiju Troicki par to, cik ilgs varētu būt karš, kādēļ kritiķis to salīdzina ar situāciju 1939. gadā, kāds varētu būt reālais atbalsts Putina politikai Krievijā un atbalsts karam Ukrainā un kādēļ mūzika un karš ir tik saistītas jomas.

Jums ir kaut kāda iespēja, jau astoņus gadus dzīvojot Igaunijā, ietekmēt krievus, kas dzīvo Krievijā?

Artēmijs Troickis: Es domāju, ka iespējas man nav lielas. Arī šai ziņā es neloloju nekādas ilūzijas. Es cenšos kaut ko darīt. Kamēr Krievijā vēl pastāvēja brīvie mediji, es ar tiem visiem sadarbojos. Es visu laiku rakstīju rakstus un slejas laikrakstā "Novaja Gazeta", es rakstīju tekstus, blogus "Eho Моskvi", es pastāvīgi devu intervijas "TV Dožģ",  vēl dažos citos kanālos un tā tālāk. Es vienmēr absolūti godīgi un drosmīgi esmu izteicis savu viedokli. Man nav, ko sev pārmest. Esmu izturējies pareizi. Taču, cik lielā mērā šie mani sprediķi atstājuši iespaidu uz tautiešiem Krievijā, grūti teikt.

Varbūt tie dažus ietekmējuši tai ziņā, ka cilvēki arī nolēmuši aizbraukt no Krievijas. Pilnībā iespējams. Taču tie, kas palikuši Krievijā, man šķiet, diez vai viņi ieklausījās manos vārdos.

Es, godīgi sakot, nezinu, kā Krievijā notiekošo ietekmēs mūsdienu emigranti. Protams, viņu skaits krietni pārsniedz disidentu emigrāciju sešdesmitajos, septiņdesmitajos, astoņdesmitajos. Viņu ir krietni vairāk. Varbūt apjoma ziņā tas ir līdzīgi vai nedaudz mazāk par aristokrātu bēgšanu no Krievijas pēc 1917. gada revolūcijas. Taču te patiešām daudz atkarīgs no tā, vai šī jaunā krievu diaspora spēs kaut kādā veidā saorganizēties.

Pagaidām ir daži mēģinājumi, taču es neteiktu, ka tie ir pārliecinoši. Ir tāds "Brīvās Krievijas forums", kas katru gadu norisinās Viļņā. Tas ir ļoti jauks pasākums, kurā satiekas pastāvošā režīma pretinieki, sniedz priekšlasījumus, sarunājas cits ar citu un pēc tam atkal aizbrauc. Es īpaši nestādos priekšā, kā šis "Brīvās Krievijas forums" varētu atstāt kaut kādu iespaidu uz notiekošo pašā Krievijā.

Es domāju, ka šai ziņā varbūt noderīgākas ir kaut kādas krievu lobistu darbības Vašingtonā vai Briselē.

Kāpēc mūzika un karš nav atdalāmi?

Kopš pirmatnējiem alu laikiem karotāji vai mednieki sevi uzbudināja ar dziesmām un dejām. Tātad mūzika iedarbojās iedvesmojoši uz karotājiem. No tā cēlušies militārie marši. Vesels liels muzikālās kultūras slānis: militārie marši, militārā mūzika.

Vēlāk, kad cilvēki kļuva nedaudz prātīgāki, viņi saprata, ka karš – tas ir ne tikai uzvaras prieks un prieks par to, ka esi nogalinājis savu ienaidnieku. Bet karam ir arī daudz trūkumu. Tad parādījās pirmās pretkara dziesmas. Un tagad pretkara dziesmu ir ļoti daudz. Es teiktu, ka vispār muzikālajā repertuārā par kara tēmu pārsvarā ir dziesmas, kas kategoriski iestājas pret karu. Un Krievija kopā ar Ziemeļkoreju un varbūt arī Ķīnu ir vienīgās valstis, kurās vēl līdz šim tiek rakstītas dziesmas par karu. Visas tās militāristiskās himnas. Tas, protams, ir šausmīgi.

Kā māksla var ietekmēt situāciju? Vai tā vispār var ietekmēt un mainīt?

Šobrīd vispār ir nebijusi situācija, tādu spēcīgu vilni, tik varenu solidaritātes kampaņu, kā pašreizējo solidarizēšanos ar Ukrainu, es neatceros. Manas dzīves laikā nekā tāda nav bijis. Visa pasaule ir nostājusies kopā, vienā ierindā ar šo valsti, kas pakļauta agresijai. Un tā ir ne vien Austrumeiropa. Tā ir arī Rietumeiropa, Lielbritānija, Skandināvija un Ziemeļamerika.

Cilvēki patiešām jūt līdzi Ukrainai un ļoti vēlas tai palīdzēt. Es domāju, tas ir ļoti svarīgi. Solidaritāte vienmēr ir svarīga. Ukrainai ir neiedomājami svarīgi nejusties vientuļai. Ja nebūtu šīs solidaritātes, es domāju, pat ieroči īpaši nepalīdzētu. Kaut arī, protams, galu galā viss izšķiras kaujas laukā, nevis koncertos vai akcijās. Tomēr gan koncerti, gan akcijas, gan vārdi, vienkārši atbalsta vārdi no izcilu, populāru cilvēku lūpām, lai tas būtu Arnolds Švarcenegers vai Stīvens Kings, vai Džoanna Roulinga… Tas viss neiedomājami iedvesmo valsti, kas cīnās.