Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar politologu, radio “Svoboda” žurnālistu, grāmatas “Krievu Leviatāna atgriešanās” autoru un Prāgas Universitātes pasniedzēju Sergeju Medvedevu par Putinu salīdzināšanu ar Staļinu, par Krievijas realizēto haosa eksportu un to, kas varētu notikt Krievijā tad, kad Ukraina uzvarēs karā.

Pirms diviem gadiem iznāca jūsu grāmata "Krievu Leviatāna atgriešanās" un arī savos raidījumos jūs cenšaties izprast notiekošo pēdējā gada laikā, kopš sācies karš Ukrainā. Vai jums jau ir radies skaidrs priekšstats par to, kas patiesībā notiek? Vai ir kaut kādi parametri, pēc kuriem kļūst pilnībā skaidrs, kas šobrīd notiek? 

Sergejs Medvedevs: Šis ir briesmīgs gads – kara gads, pagājis jau gads un viens mēnesis kara. Taču vismaz vienā ziņā es esmu pateicīgs šim gadam, proti, tas ienesis zināmu skaidrību. Kā es saku, tas ir noslēdzis geštaltu Krievijas attiecībās, manās attiecībās ar Krieviju un, kā man šķiet, manā šīs situācijas izpratnē. Krievija ir pilnībā ieņēmusi savu pozīciju, ieguvusi noteiktu galīgo formu. Beidzamos 30 gadus Krievija lielā mērā bija sevis meklējumos. Tā bija demokrātiska, cerības raisoša, jauna, nepilnīga demokrātija. Tā bija kapitālistiska valsts, kas centās ierakstīties globalizācijā – agrīnajos Vladimira Putina varas gados. Kad visi rietumos teica "Russia is a normal country", (Krievija ir normāla valsts), tā bija kārtējā normālā valsts, tāds specifisks autoritārisms. 

Taču tas, kas notiek pēdējos gados, tas projekts, ko Putins sācis īstenot. Un tas entuziasms, ar kādu šo projektu pieņēmusi Krievija un tās iedzīvotāji, tas entuziasms, ar kādu Krievija pieņēmusi šī pēdējā gada karu, tas ir visu padarījis skaidru. Jā, tā ir valsts, kurā joprojām valda postimpērisks sarūgtinājums, kas alkst pēc revanša. Valsts, kurai nepietiek ar savu vietu pasaulē un nebūt ne sliktiem starta nosacījumiem, ar izglītotiem, moderniem iedzīvotājiem, ar lieliem ienākumiem no dabas resursiem, ar tirgus infrastruktūras un politiskās sistēmas iedīgļiem. Krievijai ar to visu izrādījās par maz. Putins to iekārdināja ar postimpērisko sapni un tā vārdā tika noārdīts viss, kas pēdējos 30 gados bija izveidots. Un varbūt pat – pēdējos 300 gados, Krievu vēstures Pēterburgas periodā. Un Krievija ir metusies šajā bezdibenī. Tā ka man šis gads vismaz ir nesis atbildes.

Daudz kas tiek meklēts vēsturē. Arī jūsu raidījumā es redzēju interviju ar vēsturnieku Zubovu. Bija jautājums par to, vai Putina kurss ir turpinājums Pētera Pirmā iesāktajam, vai arī tam ir gluži cits vēsturiskais pamatojums un jāmeklē kas pavisam cits, kaut kas vēl senāks?

Sergejs Medvedevs: Zināt, visdrīzāk viņam šķiet, ka viņš dara to, ko darīja Pēteris Pirmais. Viņam šķiet, ka viņš turpina to, ko iesācis Pēteris, Katrīna, pat Staļins. Taču patiesībā viņš visam tam pārvelk svītru. Putins noslēdz Krievijas impērijas projektu. Krievija atdalās no Eiropas. Krievija atdalās no mūsdienu pasaules, no modernizācijas. Var teikt, ka Krievija atgriežas Maskavijā. Ne velti prezidents Zelenskis apsver petīciju, kas pieprasa Krieviju pārdēvēt par Maskaviju. No vienas puses, tas ir smieklīgi, tas ir tā nedaudz komiski, taču, no otras puses, tajā ir dziļa vēsturiska patiesība. Krievija ir pārvērtusies par kaut kādu tādu viduslaiku ordas hanisti. Tā atgriežas Āzijā. Šobrīd Maskavā viesojas Sji, Krievijas "vecākais brālis". Krievija kļūst par Ķīnas vasali. Krievija kļūst par Āzijas vasali. Krievijas iedzīvotāji brauks ķīniešu mašīnās, lietos ķīniešu telefonus, aizvien vairāk ekonomisku iespēju un resursu pāries uz Ķīnu un citām Āzijas valstīm – mēs redzam draudzību ar Irānu…

Krievija pārvēršas par tādu aziātisku despotiju, kāda tā bija Ivana Bargā laikos, kurš pat mēdza parakstīties "Maskavas hans Ivans". Putins pat vairs nav cars, drīzāk jau hans. Kā es to saskatu, tā ir Krievijas valstiskuma atdzimšana šādās ordas tradīcijās. Un, protams, atkal un atkal jāatceras pravietiskās Vladimira Sorokina grāmatas. Viņš pirms 15, 20 gadiem sarakstīja "Opričņika dienu" un redzēja, kā mūsdienu Krievija ar visu tehnoloģiju klātbūtni, ar mobilajiem telefoniem tomēr var atgriezties Maskavijas viduslaikos, Krievijas 16. gadsimtā. Un saprotiet, Krievija ļoti strauji laižas lejup pa vēstures kāpnēm.

(..)

Krievija atraida mūsdienīgās institūcijas, modernās institūcijas. Atraida mūsdienu politiku. Eliti. Varas un privātīpašuma nošķīrumu. Tas viss atgriežas pie viduslaiku feodālās sistēmas, kur nav privātīpašuma, nav personas neaizskaramības, nav mūsdienu politisko institūciju, pilsonības institūciju, nav cieņas pret cilvēka personību, pret indivīdu, baznīca nav nošķirta no valsts. Saprotiet, Eiropas vēsture uz to ir gājusi gadsimtiem ilgi. Un arī Krievija sekoja Eiropas pēdās. 

Krievija bija tāds kā aizkavējies modernizators, kas dzenas iepakaļ. Soli pa solim tā centās pieskaņoties, veidoja modernās institūcijas. Dažkārt demokrātiskā ceļā, biežāk gan autoritārā veidā – piemēram, Staļina modernizācija, Staļina industrializācija. Tomēr Krievija virzījās uz to. Šobrīd mēs redzam, kā to visu ar milzīga vesera vēzieniem – šobrīd veseris Krievijā ir ļoti populārs darbarīks pēc Vāgnera grupas, pēc Prigožina slavenā video ar veseri. Šobrīd Krievijā pat pārdod suvenīru veserīšus. Un policija uz kratīšanu ierodas ar veseri. Tas kļuvis ļoti populāri, drīz droši vien arī Krievijas ģerbonī parādīsies veseris. Kā agrāk bija sirpis un āmurs, tagad Krievijai būs veseris. 

Un tas viss, visas šīs mūsdienu institūcijas tiek brucinātas ar vesera vēzieniem. Paliek pliks šis te ordas valstiskums, kur nav politiskās šķiras. Kur viss tiek risināts ar personiskās uzticības valdniekam instrumentiem, ir viens cilvēks, un ap viņu – izdedzināts lauks un vienkārši kaut kādas personīgas klientu attiecības.  Kur nav šķiru sistēmas, ir tikai zināma kārtu pārstāvniecība. Kur cilvēki ir iedalīti kārtās, kas barojas no viena valdnieka rokas. Kur cieņpilna cilvēka dzīve ir nosacīts lielums.

Un vispār cilvēka dzīvības vērtība ir nosacīta. Cilvēka dzīvība Krievijā ir neiedomājami zaudējusi vērtību pēdējā gada, divu gadu laikā. Mēs redzam, kā karavīru dzīvības tiek iemainītas pret vienkāršiem materiāliem labumiem. Ģimenes saņem lētas Krievijā ražotas automašīnas, sievām tiek kažoki. Cilvēki ir gatavi sūtīt savus tuviniekus uz fronti, lai dabūtu tā saucamo zārka naudu – piecus, septiņus miljonus rubļu. Pēc pašreizējā kursa tas ir… nu, 80 līdz 100 tūkstoši eiro. Cilvēks ir gatavs palikt bez vīra, bez dēla, bez tēva, ja valsts par to samaksās šādu summu. Krievijā ir sākusies tāda ļoti interesanta tirgošanās ar cilvēka ķermeni.