Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar militāro vēsturnieku Aizsardzības akadēmijas Drošības un stratēģiskās pētniecības centra pētnieku Valdi Kuzminu par Eiropas bruņošanās, aizsardzības plāniem un starpvalstu sadarbību, un tā saukto Krievijas - Ukrainas miera sarunu iznākuma variantiem.

Kas ir multipolārā pasaule, kā veidojas jaunas politiskās savienības un kādā veidā iepriekšējās, 20. gadsimtā veidotās saites starp valstīm tiek pārskatītas? 

Daži Rietumu militārie stratēģi uzskata, ka Krievijas armijai būs nepieciešami vismaz pieci gadi, lai atgūtos no zaudējumiem Ukrainas karā. Izdevums "Der Spiegel" pagājušajā nedēļā rakstīja, ka Eiropas bruņošanās realitāte ietver arī tādu pesimistisku viedokli, ka Eiropai ir tikai divu līdz trīs gadu loks, pirms Krievija būs atguvusi spēju veikt konvencionālu uzbrukumu. Tā vismaz izteicies Norvēģijas bruņoto spēku virspavēlnieks Eiriks Kristofersens. Tomēr Rietumu eksperti ir šajā publikācijā vienisprātis par to, ka Krievija rada tiešus un nenovēršamus draudus mieram un drošībai Eiropā un, ja mēs vēlamies atturēt Putinu, tad viss ir jādara tagad, nevis pēc pieciem vai 15 gadiem.

Versijas par to, cik mums ir ilgs laiks dots gatavoties iespējamiem Krievijas uzbrukumiem Eiropā, ir ļoti dažādas. Daži saka, ka nav laika, daži saka - trīs līdz pieci gadi, daži saka - 15 gadi. Jautājums, vai no kara turpinājumā Eiropā vēl var izvairīties un no kā tas iratkarīgs?

Valdis Kuzmins: Pirmām kārtām tas ir atkarīgs no Vladimira Putina, cik viņš ilgi dzīvos. Viņš mirs, to mēs zinām droši - viņš miris kādā brīdī. Jo ātrāk viņš mirs, jo ātrāk būs izmaiņas šajā situācijā. Un no visiem šiem jūsu minētajiem dažādiem scenārijiem, manuprāt, ir vairāki elementi ļoti svarīgi. Pirmais elements - no kura brīža mēs sākam skaitīt? 

Primārais ir: kamēr Ukrainas bruņotie spēki turpina aktīvi pretoties - un salīdzinoši sekmīgi pretoties, nekāda konflikta eskalācija citos reģionos nav iespējama. Krievijai esošajā politiskajā uzstādījumā - ne tikai militārajā, bet arī politiskajā uzstādījumā - nav resursu īstenot bruņotus, aktīvus iebrukumus citos reģionos, kā tur, kur viņa atrodas uz savu spēju robežas. Nevis vispārējo spēju robežas, bet spēju robeža savā definētajā politiskajā logā. 

Vladimirs Putins ir izvēlējies tādu iekšpolitisko kursu, ka kara nav. Pat nosaukuma nav. Tā ir speciālā militārā operācija, ko viņi uzsver visu laiku. Karš nav. Un arī sabiedrības lielākā daļa šo karu neredz. Pie šāda politiska uzstādījuma var karot tikai Ukrainā. Un arī, kā mēs redzam, šie panākumi ir ļoti nosacīti. 

No brīža, kad karadarbība beidzas, nevis beidzas pamiera formā jeb uguns pārtraukšanas formā, beidzas tādā formā, ka Vladimirs Putins var pateikt: jā, mēs esam droši, mēs varam definēt, ka mūsu iedomātie mērķi, te nav runa par to, cik šie mērķi ir leģitīmi, taisnīgi vai godīgi. Viņš ir definējis kaut kādus mērķus, viņš saka - mērķi sasniegti, mēs varam pārsviest spēkus uz citiem reģioniem, piemēram, Baltijas valstīm, Somiju, nezinu, Ķīnu, Kazahstānu.

Bet mērķus viņš ir definējis dažādus. Ir mērķis atjaunot bijušo Padomju Savienību, ir mērķis...

Valdis Kuzmins: Ukrainas kara kontekstā 23. februāra vakarā viņa bēdīgi slavenā runa, viņš definēja vairākus grūti izmērāmus [mērķus]. Demilitarizācija, denacifikācija, teritoriju atzīšana, vēl kaut kādi elementi. Militarizāciju Ukraina ir tikai palielinājusi. Denacifikācija ir tāds apzīmējums, kas ir šausmīgi izplūdis, un pēdējā laikā pats Putina kungs nav sevišķi detalizējis, kā tas varētu reāli izskatīties. Viņš no tā ir atteicies, nav atteicies? Mēs to nezinām. 

Tas, ko es personīgi redzēju 2021. gadā, 2022. gadā un kas redzams tagad, tie noteikti ir gadi. Tas nav mēnešos mērāms posms. Un tie būs trīs, četri, pieci gadi noteikti. 

Kāpēc šo tādā veidā mēs varam definēt? Ir jāatgriežas pie tā, kā šī karadarbība tiek īstenota. Krievijas bruņoto spēku triecienspēks, kas tagad iet uz priekšu, ir algotņi šī vārda gandrīz burtiskā nozīmē. Tā sabiedrības daļa, kura ir nonākusi finansiālās grūtībās, kura ir nonākusi cietumā, kura tūlīt nonāks cietumā. Šie cilvēki ir devušies karot, kā viņi paši apgalvo ļoti bieži sociālos medijos, ne tādēļ, ka viņi mīl dzimteni vai Putinu personīgi, bet tādēļ, ka viņiem ir smagi sociālie, finansiālie apstākļi. 

Brīdī, kad Ukrainas karš beidzas, arī viņi beidzas, arī viņi iet mājās. Nav nekādu līdzekļu, kas varētu viņus piespiest finansiāli doties karot uz nosacīto Somiju. Viņi jau tur ir bijuši, viņi redzējuši, kā tas viss izskatās.

Jūs domājat Ziemas karā?

Valdis Kuzmins: Vienalga, kurā karā. Jebkurā karā kaut kur citur ārpus Ukrainas. Pieļauju, varbūt viņus varētu pierunāt propagandas uzplūdos un karstumos par Kazahstānas okupāciju un aneksiju. Kas varētu iešauties galvā... Tas, ko jūs minējāt, Padomju Savienības atjaunošana.

Bet, ja mēs runājam par to, kas mūs varētu interesēt, Eiropa, Polija, Baltijas valstis, nu jau Somija, kas ir NATO valsts, šie izaicinājumi ir nesalīdzināmi lielāki. Un kā to varētu darīt. Īstenībā mēs dzīvojam savā informatīvajā telpā, un Krievijas propagandistu informatīvā telpa, viņi jautā, kā izskatīsies Krievijas bruņotie spēki pēc karadarbības beigām? Un saskata to ļoti pesimistiskā gaismā dažādu iemeslu dēļ. Ka tā nav tā armija, kas bija 2022. gadā, tā armija ir principiāli savādāka no sociālā stāvokļa, finansiālā, tehniskā, taktiskā - visiem šiem viedokļiem.

Valdis Kuzmins ir humanitāro zinātņu maģistrs vēsturē, studējis Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātē. Vairāk nekā 18 gadus strādā Latvijas Kara muzejā Starpkaru un Otrā pasaules kara vēstures nodaļā. Ir arī Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas Drošības un stratēģiskās pētniecības centra pētnieks. Viņa pētnieciskās intereses ir Latvijas 20. gadsimta militārā vēsture.