Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar vēsturnieku un bijušo diplomātu Mārtiņu Virsi par vēstures attīstības gaitu, Krieviju un Latvijas pozīciju jaunāko laiku ģeopolitikā.

Globālā, uz noteikumiem balstītā kārtība, kāda radās pēc Otrā pasaules kara, ir beigusies, un mēs redzam grūtības saprast, kas ir tā kārtība, kuras ietvaros ģeopolitika notiek tagad. Vai to saprast var palīdzēt vēsture un cik derīga ir mūsu jaunāko laiku vēsture un politikas pieredze - par to saruna ar ilggadējo diplomātu un vienu no atslēgas personām Krievijas armijas izvešanas procesā pirms vairāk nekā 30 gadiem Mārtiņu Virsi.

Ir tāda sajūta, ka šobrīd atrodamies kaut kādā vēsturiskā brīdī, bet ir grūtības formulēt, kas īsti notiek.

Mārtiņš Virsis: Ir dažādi līmeņi kā cilvēki saprot, kas notiek. Tik tiešām situāciju jau no kāda 2022. gada, ja ne agrāk, varētu ilustrēt ar mazu vācu karikatūru, ko es redzēju: cilvēks pamodies, mazgā zobus un klausās radio. Un radio saka: tagad ziņas - visi sajukuši prātā; tagad laika ziņas. Varbūt vienai lielai daļai pasaule tagad arī tā izskatās. Jeb kā Valsts prezidents "Krustpunktā" teica - šis ir traks laiks. Patiesībā tas ir drusku iracionāli, jo visu jau var atrast, pa daļām sadalīt un saprast. 

Es domāju, ka tas, kā mainās tektoniski ģeopolitiskās plates, ir jau ilgstošāks periods. Varētu droši teikt, ka jau sākot ar 2000. gadu bija skaidri redzams, kādu lomu sāk ieņemt Ķīna pasaules lielajā politikā, kā Amerikas Savienotās Valstis lēnām virzās uz Kluso okeānu. Neaizmirsīsim arī 2003. gada Putina runa Minhenes drošības konferencē, kur pirmo reizi skaidri un gaiši varēja saklausīt to, ka...

...par lielāko ģeopolitisko traģēdiju?

Mārtiņš Virsis: Daudzas lietas. Jā, ka ir šīs ambīcijas. Protams,

mums kā mazai valstij, kā Eiropas Savienības un NATO robežvalstij tas ir tāds papildus vai pat dubults izaicinājums - atrast veidu un vietu, kā mēs reaģējam. Neraugoties uz to, ka mēs esam NATO, neraugoties uz to, ka mēs esam Eiropas Savienībā, atbildība par valsts drošību un tās pilsoņu drošību ir katras dalībvalsts politiķu uzdevums.

Jūsu kolēģi Helmanis un Taurēns "Latvijas diplomātijas vēsturē" arī iezīmē to, kādu lomu spēlē Amerika. Karls Bilts norāda, ka amerikāņi ir pārāk draudzīgi pret Krieviju šajā procesā. Dažādus interešu lokus var redzēt jau tobrīd.

Mārtiņš Virsis: Varētu teikt, ka amerikāņi varēja domāt tā vai savādāk, tāpat kā zviedri vai vācieši, vai pat somi. Man un maniem kolēģiem vēsturniekiem, kas strādāja ministrijā, mums nekad nav bijušas ilūzijas par to, kas ir Krievija. Kas ir koncepts Maskava - trešā Roma. Kad sākās sarunas, es, protams, ar interesi gaidīju, kad arī šī aspekts parādīsies, ne tikai armijas izvešana. Un tiešām 1992. gada 1. vai 2. februārī parādījās.

Kāda veidā?

Mārtiņš Virsis: Krievijas delegācijas loceklis Dubiņins, laikam viņš bija bankas priekšsēdētājs vai priekšsēdētāja vietnieks, kurš iesāka savu uzstāšanos ar to, ka sāksim tad ar Nīstates mieru, 1710. gadu, tas kaut kā nesanāca. Liepājas kara osta, kurā ir cariskā Krievija ieguldījusi milzīgas investīcijas. Tas viss lēnām attīstījās. Līdz ar to paralēli pašā Krievijas delegācijas vidē tajā brīdī nē, bet vēlāk jau varēja skaidri redzēt, ka lielvalstnieciskā domāšana jau nekur nav palikusi. Mēs bijām diezgan uzmanīgi.

--

Mārtiņš Virsis ir latviešu vēsturnieks, politiķis un diplomāts, savulaik bijis Latvijas vēstnieks Vācijā, Lietuvā, Baltkrievijā. 1992. gadā ieguvis vēstures doktora grādu, 90. gadu sākumā sācis strādāt Ārlietu ministrijā par ministra vietnieku un no 1993. līdz 1995. gadam bijis Latvijas 5.  Saeimas deputāts no partijas "Latvijas ceļš".

1994. gadā kā Ārlietu ministrijas parlamentārais sekretārs vadījis sarunas par Krievijas armijas izvešanu no Latvijas Republikas un 1995. gadā kļuva par Latvijas Republikas vēstnieku Austrijā. Ieņēma arī šo amatu Šveicē, Lihtenšteinā, Ungārijā, Slovēnijā un Slovākijā. 1995. gadā žurnāls "Rīgas Laiks" citēja dzejnieku Jāni Peteru, kurš rakstīja, ka Mārtiņam Virsim piemītot dziļa vēstures telpas izjūta, un, ja būs tāds vēstures šķirklis enciklopēdijā par Mārtiņu Virsi, tad būs teikts, ka deviņdesmitajos gados viņš redzējis tālu uz priekšu.