Viduslaikos mēdza teikt, ka pilsētas gaiss dara brīvu. Ja dzimtcilvēks ieradās viduslaiku pilsētā, nodzīvoja tur vienu gadu un vienu dienu, viņš bija brīvs. Arī brīvības kustības bieži sākās pilsētā, te notiek politika, mode. Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar pilsētpētnieci un teātra kuratori Gundegu Laiviņu par urbāno vietradi.

Kādēļ pilsētas nevar uzbūvēt līdzīgi cilvēki, kas ir pārejošs un kas paliekošs pilsētās, kur pilsētā protestē “dusmīgais pilsonis”, kāpēc šo laiku dēvē par “līdzņemamās kafijas laikmetu” un kāds tam sakars ar procesiem sabiedrībā?

Gundega Laiviņa savulaik bija arī Eiropas kultūras galvaspilsētas kuratore 2014. gadā Rīgā un atdzīvināja Rīgas apkaimes. Viņa  daudzus gadus vadīja teātra festivālu "Homo novus" un pārliecinoši pierādīja, ka tam, lai notiktu, teātris nav vajadzīga ēka. Pēdējos divus gadus viņa Prata arhitektūras institūtā Ņujorkā studē urbāno vietrādi. Par sevi saka, ka vislabāk jūtas mežā, bet šobrīd izvēlējusies pētīt pilsētas fenomenu.

"Šīs divas ekosistēmas patiesībā bieži tiek salīdzinātas, ja mēs runājam par džungļiem vai par tādām ļoti daudzveidīgām dabiskajām vidēm, tās nereti salīdzina ar urbāno telpu, kur tā pamatsuga ir viena - tie ir cilvēki, bet principā iespējams, ka tā sistēmu daudzveidība un mijiedarbe ir tas, kas mani interesē," atzīst Gundega Laiviņa.

"Kas ir izrādījies patiešām noderīgs attiecībā uz publiskās ārtelpas vai pilsētvides funkciju pārskatīšanu, ir Covid. Tas ir tas, kādēļ cilvēki atgriezās publiskajā ārtelpā. Vienīgā vieta, kur mēs varējām pulcēties un uzturēties kopā, bija ārtelpa.

Mēs iekštelpās nedrīkstējām pulcēties, un daudziem, protams, tā bija nepieciešamība satikties un stāvēja parkos ar to distanci un atkal bija kopā," analizē Gundega Laiviņa. "Daudziem cilvēkiem publiskā ārtelpa kļuva par patvērumu, jo viņi mājās nejutās labi iesprostoti četrās sienās, vai pat droši. Mēs zinām, ka vardarbība privātajā telpā pieauga, un daudzi cilvēki, tai skaitā bērni, arī meklēja patvērumu ārpus. Ņujorkā, piemēram, pirms Covid bija gandrīz neiespējami atrast āra kafejnīcu, kur apsēsties, jo nebija šādi likumi. Tagad Ņujorka ir pilna ar plēves būdām gandrīz, un cilvēki atkal svin ielu, kas bija miris fenomens atšķirībā no Eiropas."

Habermass par politiskās publiskās sfēras pirmatnējo vietu vēl uzskatīja kafejnīcas. Mūsdienās līdzņemamās kafijas laikmetā arī politiskie procesi nereti notiek garāmejot, bet sabiedriskā dzīve pārceļas uz piknika vietām, uz ceļu satiksmes drošības saliņām, pie dzelzceļa stacijām, laikrakstā "Die Zeit" rakstīja redaktors Arno Valtenbergs. 

"Es teiktu, ka kafijas krūzītes varbūt ir izdarījušas kaut ko citu. Tās cilvēkiem, kuri kaut kādu iemeslu dēļ nejūtas labi vidē, ko viņiem piedāvā kafejnīca, viņi paņem to krūzīti un iet kaut kur un veido paši savu vidi, kur viņi divatā grib pasēdēt vai trijatā vai piecatā," vērtē Gundega Laiviņa.

"Tas ir tā saucamais taktiskais urbānisms, neformālais urbānisms vai vietrade, kur mēs jau nonākam pie teorijas, kurai es arī patiesībā piekrītu, ka ikviens pilsētnieks, vai tu esi izstudējis vai nē, ir vietradis vietradītājs, jo faktiski ar savu ķermeni publiskajā telpā mēs jau šo vietu radām un mainām un pārradām.

Par to ir runājis arī Lefebrs, viens no tādiem ievērojamākajiem pilsētas teorētiķiem, kurš uzskata, ka brīvība, ja mēs runājam par pilsētnieku brīvību, tad tā brīvība manifestēs caur to, ka mēs drīkstam šo vietu radīt un veidot. Un mums atļauj šeit radīt un veidot vietu pēc saviem ieskatiem.

Man liekas, tā kafijas krūzīšu, jā, kultūra varbūt ir radījusi, decentralizējusi to pulcēšanās veidu, ļaujot mums ar kafiju sēdēt vai stāvēt, vai gulēt tur, kur mēs gribam, nevis tieši tajā noteiktajā zonā, kas ir šīs kafejnīcas vieta."