Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar mākslas zinātnieci un Latvijas Nacionālā mākslas muzeja direktori Māru Lāci par pārmaiņu laiku mākslu, kultūras un ideoloģijas attiecībām, kolekcionāriem un politiku. Kā arī to, kāpēc Latvijas laikmetīgā māksla nav īpaši sociāli aktīva tēmu izvēlē.

Nule kā Latvijas Mākslas muzejā atklāta ekspozīcija "Mūra nojaukšana. Latvijas māksla no 1985. līdz 1991. gadam", kas vēsta par Latvijas laikmetīgās mākslas procesiem sociāli politisko pārmaiņu laikā. Tajā pašā nedēļā mēs arī piedzīvojām, ka Krievijas oligarha Pjotra Avena porcelāna izstādi mēģināja izmantot Eiropas Savienības sankciju ignorēšanai. Tas ir, izmantojot politiskiem mērķiem. Māksla un vara un attiecīgi arī brīvības jautājumi ir jēdzieni, par kuriem ir vērts runāt vienmēr.

Māra Lāce: Ēzopa valodā mūs mācīja ļoti runāt padomju laiks, kad ļoti daudz dažādos kultūras produktos, ja tā var atļauties teikt, bija iekodēts šis Ēzopa valodas vēstījums, vai tas bija teātris, vai tā bija dzeja. Mazāk vizuālā mākslā. Bet tieši vizuālajā mākslā, man liekas, šī Ēzopa valoda parādījās diezgan pamatīgi tieši 80. gadu vidū un 80. gadu otrajā pusē. 

Viena viena lieta, kur tā parādījās bija plakātu māksla. Ļoti interesanti un daži piemēri ir arī izstādē, kur mēs redzam ar kādu ironiju un ar sava veida sarkasmu vēršas par atsevišķām tēmām mākslinieki. Tā tēlainā valoda pavisam noteikti ir māksla vajadzīga arī. Kaut vai, ja mēs skatāmies tos pašus Poikāna [Ivara] darbus, vai kad mēs skatāmies "Maigo svārstību", pēc tam tā nosauktās grupas, darbību, kā tā parādās un realizējas atsevišķu autoru darbos. Izstādē diemžēl nav pārstāvēti visi "Maigo svārstību" dalībnieki. Bet, starp citu, to kaut kā toreiz man liekas, ka skatītājs ļoti pašsaprotami pieņēma.

Kas notiek gan ar tekstiem, gan arī ar darbiem, ja šie zemteksti vairs nav nolasāmi un ja viņi vairs nav aktuāli. Kas tad notiek ar mākslas darba vērtību?

Māra Lāce: Domāju, ka tā valoda diez vai tik ļoti pazūd, tomēr domāju, ka kaut kāda pārnests notiek. Bet vispār šis jautājums par mākslas darba vērtību ir ļoti interesants, jo kurā brīdī tā vērtība nevis, ja tā var teikt, samazinās, bet pieaug. Šeit es nedomāju pat mantisko vērtību, kaut gan tas viss ir ļoti cieši saistīts arī. Bet kurā brīdī kaut kas mums kļūst ļoti nepieciešams, es tā varbūt varētu atbildēt. 

Ja skatāmies 20. gadsimta 20. gadu sākums, tā sauktā Rīgas mākslinieku grupa - modernisti, kas ienāk un nostājās pilnīgi absolūti kontrā nostājas pret tā saukto vecāko paaudzi, ko pārstāv, teiksim, Tillberga Rihards Zariņš, Jānis Kuga un vēl atsevišķi autori. Viņi ienāk kā viena vienota, izskatās kā ļoti vienota straume, kā tāda grupa, kur pēc tam izrādās, ka viņi galīgi nav vienoti, tik ļoti dažādi, sastrīdas un šķiras viens no otra. Bet viņi tajā pārmaiņu laikā ar savu mākslu ienes vēl kaut ko no pārmaiņu elementa. Un pienāk viens brīdis, kad šie darbi, kas radīti noteiktajā laikā, viņi iegūst kaut kādu vēl savu papildus vērtību. Te ir tāda netveramā lieta, ko nozīmē labs mākslas darbs. Es nezinu, man ir ļoti grūti uz to atbildēt.

Atgriežoties pie perioda, par ko ir stāsts arī izstādē, māksliniece Helēna Heinrihsone saka, ka viņai saglabājies kopš tiem laikiem naids pret daiļslidošanu un neļķēm. Vai jums ir līdzīgs riebums pret kaut kādiem procesiem, kuriem ir saistība ar šāda veida atmiņām.

Māra Lāce: Runājot par neļķēm, es uzreiz varu teikt, ka es pievienojos Helēnai Heinrihsonei, lai gan man ļoti patīk ziedi, dažādi, bet ļoti nepatīk neļķes. Tas es domāju, ka kaut kādā veidā laikam tiešām nāk no tā laika. 

Ziniet, es kā viena no tām trakākajām lietām un smagākajām priekš sevis izjutu to, ka tomēr bija tik ārkārtīgi daudz ierobežojumu ceļošanai, pareizāk sakot, tu īsti nekur nevarēji normāli tikt. Tad, kad atvērās robežas, un kad tu pabrauci pa pasauli, bija šīs iespējas un ka tu pēkšņi saprati, ka viss tas, ko tu savā laikā esi mācījies arī mākslas vēsturē un skatījies melnbaltās ilustrācijas, ka tu pēc tam redzi, ka tas viss ir bijis praktiski savādāk. Tad tu iegūsti to pieredzi. Tā bija mana viena no lielākajām traumām. Un es to izjutu, tiešām to reāli izjūtu kā pāri nodarījumu sev. Citādi jau mēs dzīvojam katrs savu dzīvi, tādu, kāda viņa bija. Muzejā jau bija ļoti interesanti.

Tad jums vienkārši ir riebums pret reprodukcijām?

Māra Lāce: Starp citu, jā, varētu teikt, melnbaltām reprodukcijām, kur neko nevar redzēt.  Muzejā mēs padomju laikā ļoti saskārāmies tomēr ar cenzūru. Tā kā var teikt, ka man ir sava veida naids pret to. Tagad man ir atļāvušies atsevišķos gadījumos pārmest, ka es esmu pārāk liberāla, ka es pārāk daudz ko, varbūt atļauju. Bet cenzūra, man likās, ka tas ir kaut kas briesmīgs, ka kaut kādu pat sīkumu dēļ, vai tas autors ir emigrējis, vai tas autors ir savā "Baltars" šķīvī ir izveidojis sarkanbaltsarkano karogu, un tāpēc to priekšmetu nedrīkstēja eksponēt. Manā skatījumā tās ir lietas, kas ļoti ierobežo. Tas jau nenozīmē, ka šobrīd mēs nestrādājam drusku savādākas, bet tomēr sava veida cenzūras apstākļos.