Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar fiziķi, Latvijas Universitātes profesoru Mārci Auziņu par karu un zinātni, par fizikas stāstu mūsdienās, mākslīgo intelektu un kopsakara iespējām, Latvijas izglītības sistēmu un nākotni pēc 30 gadiem.

Izglītība un 21. gadsimts ar vārdu savienojums, par kuru mēs pēdējo gadu laikā apgalvojam, ka viss mainās. Zināšanas, zināšanu ieguves veids, gudrība, prasmes. Tajā pašā laikā arī karš, kurš ietekmē visu to, kā mēs šobrīd dzīvojam, ietekmē arī Rietumu zinātnes attīstību, līdzīgi kā tas bija Otrā pasaules kara vai aukstā kara laikā.

Literatūrā vai kino parasti saka, ka viss sākas ar stāstu, kā tas ir attiecībā uz fiziku"?

Mārcis Auziņš: Noteikti un stāsts droši vien ļoti dažādās nozīmēs. Ja mēs gribam, lai kādam iedegas acis, klausoties par fiziku, tad ir jābūt stāstam. Otra tēma, kas, man šķiet, ir fantastiski interesanta un varbūt ne pārāk apspriesta, mums šķiet, ka fizika, dabaszinātnes ir absolūti objektīvas, līdz ar to cilvēki, kas viņas ir veidojuši, paliek brīžam otrajā plānā, jo fizika ir fizika, un, ja tas nebūtu ienācis prātā Ņūtonam, būtu ienācis prātā kādam citam. Tā varētu likties. 

Daba, protams, no tā nemainās, vai viņu pēta viens, otrs vai trešais cilvēks, bet tas, kā mēs uz viņu skatāmies un vai... To diezgan grūti noformulēt, bet it sevišķi, kad fizika kļūst ļoti abstrakta, piemēram, kvantu fizika, ka mēs nevaram ar aci paskatīties, kas tur notiek, vai pataustīt ar roku, kas tur notiek. Mums ir kaut kāda situācija, mikropasaulē kaut kas notiek un mēs kaut ko nomērām. Mēs paskatāmies, ko mūsu mēraparāti saka par to, kas tur iekšā ir. Tad mēs sakām, ka tur iekšā ir kvarki, bet mēs viņus redzēt nekad nevarēsim. 

(..) Jautājums, kāpēc mēs ticam, ka viņi tur iekšā patiešām ir. Es saku, man ir zīmes, ka viņi tur iekšā ir, bet ārā es viņu nekad dabūt, parādīt pēdiņās vai bez pēdiņām nevarēšu. Jums jātic, ka viņš tur iekšā ir, jo mana teorija tā saka. 

Un tad mēs nonākam pie tā, ko fizikā sauc par interpretācijām, it sevišķi kvantu fizikā ir dažāda veida interpretācijas, kā saprast dīvaino matemātiku. Man par to gribētos domāt tā, ka matemātika ir tik dīvaina, ka mums šķiet, tā daba būt neva. Ja es pieņemu, ka tā ir, tad vai nu es esmu traks, vai es kaut ko nesaprotu. Un tad es izdomāju priekš sevis stāstiņu, interpretāciju, kāpēc es saku - varbūt tomēr šādi var par to domāt. Un mans stāstiņš ir tāds, kas man patīk. Jūs sakiet, mans stāstiņš jums nepatīk, jūs izdomājat savu stāstiņu, savu interpretāciju. Un interpretācija - pats vārds saka, ka tā nav teorija, kuru ir iespējams pārbaudīt. Man šķiet, par šo domāt ērti šādi, jūs sakiet, ka jums citādi par to ir ērti domāt. Un tad vienā brīdī gan vēsturiski interesanti stāsti, kāpēc viena interpretācija ir nostiprinājusies, un nevis tāpēc, ka viņa ir labāka, bet tāpēc, ka tā gadījās vēsturiski.

(..) Stāsts par to, kā mēs domājam par kvantu fiziku šobrīd, ir lielā mērā subjektīvs.

Jūs savā "Profesora Auziņa zinātnes slejā" rakstāt par šo nenoteiktība, kurā mēs dzīvojam, kur ir dažādi nenoteiktības iemesli - pandēmija neaptveramā informācija un tā tālāk. Jūs rakstāt, ka esam noguruši no krīzēm, epidēmijām, nesakārtotības ikdienā un politikā, un tad mēs to pilnīgo galīgo patiesību meklējam dabaszinātnēs. Sanāk, ka arī tur nevar meklēt to galīgo patiesību?

Mārcis Auziņš: Jautājums, vai mēs ceram, ka mēs kādreiz atradīsim galīgo patiesību, tostarp ļoti filozofiski. Arī šī par galīgo patiesību ir interesanta tēma, ja runājam par fiziku, par pašiem pamatiem, ļoti vienkāršu, salīdzinot ar citām zinātnēm, lietu. Jautājums, vai ir iespējams viens brīdis, kad mēs varēsim teikt - fizika ir gatava, tur vairāk nav ne, ko pielikt, ne - atņemt. Mēs zinām, kā pašā elementārākajā fizikas līmenī, jo tālāk ir ķīmija, bioloģija, dzīvie organismi un tā tālāk. Pašā vienkāršākajā līmenī, vai mēs līdz galam būsim sapratuši, kā daba strādā un ka tur vairs nebūs neko pielikt, neko atņemt?

Vienas atbildes nav. Es domāju, ka nē. Es domāju, tas varbūt izskatījās nedaudz vienkāršot un šabloniski, tomēr, ja mēs atceramies seno Grieķiju, ka viņi teica, ka ir četri elementi - zeme, smagākais, tad ūdens, drusku vieglākais, gaiss, vēl vieglāks, un uguns, kas paceļas debesīs. Četri elementi, mēs zinām, no kā viss ir uzbūvēts, mums vēl drusciņ jāpastrādā,  jāsaliek viņi tur tā pareizā konfigurācijā, un mēs zināsim, kā tā pasaule ir uzbūvēta. 

Mēs tagad skatāmies, ka tomēr ļoti naivi. Šķiet, ka

kādas paaudzes vēlāk cilvēki skatīsies uz mūsu elementārdaļiņu modeļiem un teiks, nu kā viņi varēja būt tik naivi, kā viņi varēja tik primitīvi domāt par dabu. Droši vien nekļūdīšos, ja teikšu, ka lielākā daļa profesionālu fiziķu pieturēsies arī pie šāda viedokļa, bet ir ļoti prominenti, tai skaitā Nobela laureāti, kuri uzskata, ka pēdējā fizikas teorija kādā brīdī būs iespējama.

Mārcis Auziņš ir latviešu fiziķis, zinātnieks, Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenais loceklis, bijis Latvijas Universitātes rektors. No 1988. līdz 2003. gadam bijis universitātes lektors, docents, Eksperimentālās fizikas katedras vadītājs, kā arī Atomfizikas un spektroskopijas institūta direktors. Līdztekus darbojies Latvijas Zinātņu akadēmijas Senāta un Latvijas Zinātnes padomē, bijis viesprofesors vairākās Apvienotās Karalistes un Amerikas Savienoto Valstu universitātēs.