Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar Ģeopolitikas pētījumu centra direktoru un Rīgas Stradiņa universitātes asociēto profesoru Māri Andžānu par ASV ārpolitiku, Eiropas pozīciju, ASV un Krievijas attiecībām.

Kopš Donalda Trampa kļūšanas par ASV prezidentu 20. janvārī ir pagājis zināms laiks, kurā jau varam iezīmēt to, kas patiesībā notiek. Pirmajā mirklī daudz kas no tā, ko jau ASV administrācija ir izdarījusi varētu likties, ka tās varbūt ir viltus ziņas, taču tā nav. Un beigās izrādās, ka tā ir balta patiesība.

Kopš 2025. gada 20. janvāra ir pagājis zināms laiks, kur notikumi, kuri varbūt bija ziņu virsrakstos pašās pirmajās dienās, ir jau atkāpušies. Mums jau ir aizmirsušies tie fakti, kuri varbūt citkārt tiktu diskutēti mēnešiem un varbūt pat gadiem ilgi. Vēsturnieks Timotijs Snaiders nesen savā vlogā rakstīja par to, ka tā ir apzināta stratēģija - darīt ātri, jo nezina, kas tālāk sekos. Radīt vispārēju apjukumu. Kāds ir jūsu redzējums attiecībā uz to, kas ir šī stratēģija, kura šobrīd tiek realizēta? Un kas varētu mūs sagaidīt?

Māris Andžāns: Pat nezinu, no kuras puses lai sāk. Trampa kungu vai nu mīl, vai nu nīst. Viņam ir daudz piekritēju, daudz pretinieku. Viņš ir arī ļoti konsekvents savā rīcībā, darbībā. Tas, ko esam redzējuši pēdējo nedēļu laikā, šķiet, ka ir pagājuši vairāki mēneši. Ir tik daudz kas noticis, tik daudz izteikumu, ko daļa uzskata par labiem, citi - par skandaloziem. Un tas tas parāda arī viņa rokrakstu. Arī pirmās prezidentūras laikā viņš rīkojās līdzīgi, pa brīdim nākot ar jauniem paziņojumiem, ar jauniem priekšlikumiem, kas ir tik aizraujoši vieniem vai tik biedējoši citiem, ka aizmirstās jau iepriekšējie. 

Atbildot pirmajiem administrācijas lēmumiem, ir radusies kustība "51", kas ir 50 protesti, 50 štati un viena diena, izmantojot tēmturus, aicina valsts iedzīvotājus nostāties uz demokrātijas aizstāvību. Pārmetums ir, ka Tramps konsekventi īsteno viņu līdzgaitnieku izstrādāto plānu, kas pazīstams kā "Projekts 2025", kas ir vairāk pārmetums tādā kā sazvērestības, valsts apvērsuma organizēšanā. 

Māris Andžāns: Plāns publiski pieejams,  ap 1000 lapām garš, izstrādāja "The Heritage Foundation", konservatīva domnīca. ASV tā tas ir pieņemts, ka politiķi, kas netiek ievēlēti, daudzi aiziet uzņēmējdarbībā vai arī aiziet domnīcā strādāt. Un arī domnīcas sadalās pēc savām nostādnēm, cik sociālpolitiski vai ekonomiski liberālas vai konservatīvas viņas ir. Un " Heritage" ir viena no senākajām konservatīvajām domnīcām. Tā viņi dara uz katrām vēlēšanām, sagatavo programmu. Skaidrs, ka daudz kas sakrīt ar šī "Projekta 2025" nostādnēm. Tas, ko Tramps īsteno. Savā ziņā tas bija kā melnraksts Trampa kunga prezidentūrai.

Tramps paziņoja par gatavību uzsākt tirdzniecības karu ar Kanādu, Meksiku un Ķīnu. Vai varam iezīmēt, kas ir viņa ārpolitiskā līnija attiecībā uz saviem partneriem, kāda bija Eiropas Savienība un NATO līdz šim. 

Māris Andžāns: Aptuveni forma ir skaidra. Protams, Amerika pirmajā vietā. Izraēla - otrajā vietā. Arī attiecībā uz ārvalstu palīdzības sniegšanu. Tātad ir apturēta arī militārā palīdzība visām valstīm, izņemot divas - Izraēlu un Ēģipti. Kāpēc Ēģipte? Tāpēc, ka 70. gadu beigās, kad tika panākta Izraēlas un Ēģiptes attiecību normalizācija, arī Ēģipte sāka saņemt diezgan brangu ASV palīdzību, kas faktiski ir palīdzība Izraēlai, lai Ēģipte uztur normālas attiecības un arī spēj eksistēt tādā formā, kā Ēģipte eksistē. Līdz ar to ārpolitika rada satraukumu par to, ka ASV var atgriezties pie izolacionistiskas pieejas, kāda tā bija pirms Otrā pasaules kara vai pirms Pirmā pasaules kara. Lēmumi pagaidām nav iepriecinoši. 

Ko iezīmē "Projekts 2025" attiecībā uz šo?

Māris Andžāns: To, ka Krievija nav pirmajā vietā ienaidnieku listē. Par to, ka ir citas valstis svarīgākas. Tur bija piecas valstis - Ķīna, Irāna, Venecuēla, Ziemeļkoreja, Krievija. Varbūt kādu izlaidu, bet Krievija bija kādā ceturtajā vietā tikai.

Kā jūs to skaidrotu attiecībā uz Eiropas politiku?

Māris Andžāns: Pirmkārt, amerikāņi raugās un raudzīsies, protams, kas nav tik patīkami vairs ārpolitikas ziņā, raudzīsies vairāk no savas pozīcijas. Ja līdz šim amerikāņi uzturēja pēc Otrā pasaules kara veidoto sistēmu, kura balstās uz valstu sadarbību, Rietumu pasaule, kas rotē apkārt organiznācijām. Apvienoto Nāciju Organizācijai, kas vairāk kā forums, bet arī ar virknēm ļoti labām organizācijām, kas sniedz palīdzību cilvēkiem, kas cieš no bada, kas cieš no slimībām. Daudzas aģentūras ir, kas ļoti labu darbu dara. Pasaules tirdzniecības organizācija, Starptautiskais valūtas fonds, NATO, protams, pats par sevi, un ASV arī palīdzēja citām valstīm uzturēt demokrātiju, stabilitāti. Šobrīd ASV acīmredzami vairāk atkāpjas. ASV var to atļauties un ja mēs paraugāmies neitrāli, ASV nav nevienam neko parādā. Protams, katra valsts ir sliktas lietas darījusi kādā periodā, lielākas vai mazākas.

ASV ir ļoti laba ģeogrāfiskā atrašanās vieta, to sargā divi okeāni - Atlantijas un Klusais - un divi vāji kaimiņi - Kanāda un Meksika. Un nu arī var parunāt ar amerikāņiem kaut kur Amerikas vidienē un viņiem var rasties jautājums - kāds NATO, priekš kam mums viņš? Kas, mūs meksikāņi apdraudēs, kanādieši, kāpēc mums tas būtu nepieciešams? 

Arī ja atskatāmies vēsturē, Rūzveltam nenācās viegli ievest ASV Otrajā pasaules karā, Pērlhārbora bija tiešām milzīgs trieciens, kas pavēra iespēju ASV ienākt Otrajā pasaules karā. Raugoties vēsturiski, var saprast arī amerikāņus - kāpēc viņiem tas būtu vajadzīgs? Un šobrīd, protams, nav iepriecinoši tas, ka tirdzniecības karš, iespējams, būs ar tuvākajiem sabiedrotajiem, ļoti liela iespēja, ka pret Eiropas Savienība tiks noteikti papildus tarifi, tātad 10%, tostarp pret Latviju.

Kādas tam varētu būt sekas?

Māris Andžāns: ASV nav konkrēti Latvijai starp būtiskākajiem tirdzniecības partneriem.

(..)

Māris Andžāns: Nevajag pilnīgi burtiski iztulkot, ko Tramps saka.

Bet tie, kuri tās interpretē kā tādas imperiālistiskas ambīcijas, tur arī sava daļa patiesības, ko varam salīdzināt ar to, ko dara Krievija Ukrainā vai arī ar visiem šiem paziņojumiem par atgriešanos pie aukstā kara robežām.

Māris Andžāns: Jā, tā ir tā nepatīkamā daļa. Vēl viena Trampa kunga iezīme ir tā, ka viņš ar vienu roku dod, ar otru ņem. Ja šeit ir racionalitātes grauds, un tiešām tur ir nacionālās drošības jautājums ASV, bet, protams, tas veids, kā viņš to dara arī savā inaugurācijas runā, pasakot, ka atpakaļ ņems Panamas kanālu, tāpat arī nesenie izteikumi par Gazas joslas iespējamo pārņemšanu. Mūsdienās tā tas nenotiek un ar to faktiski viņš lej ūdeni uz Putina un citu līdzīgu despotu dzirnavām: ja manai valstij vajag, es to teritoriju paņemu un tad, protams, Putins var berzēt rokas un teikt - jā, arī man nepatīk tas, ka Ukraina virzās uz Rietumiem, uz NATO, tas apdraud manas nacionālās drošības intereses. Arī viņš var pateikt - jā, ka acīmredzot tā bija pareiza preventīva rīcība, un, protams, tā ir ļoti liela bīstamība, un tad kādā brīdī arī Putins var pateikt, ka viņam vajag Baltijas valstis, jo tomēr naidīgs karaspēks, NATO karaspēks šeit izvietots no Krievijas skatupunkta. Un tas, protams, nav labi, tas veids, kādā Trampa kungs runā.

Māris Andžāns ir Ģeopolitikas pētījumu centra direktors, asociētais profesors Rīgas Stradiņa universitātē, kā arī asociētais pētnieks Starptautisko attiecību akadēmijā Bonnā (Vācija). Bijis viespētnieks Hārvarda universitātē ASV, Fulbraita viespētnieks Džonsa Hopkinsa universitātes Padziļināto starptautisko attiecību institūtā Vašingtonā. Viņš ir vairāk nekā simts publikāciju autors, kurās viņš lielākoties pievērsies Baltijas valstu drošības un aizsardzības jautājumiem, bet daļa publikāciju veltījis arī jautājumiem par Centrālāziju, transportu un digitalizāciju. Vairāk nekā 10 gadu laikā darbā valsts pārvaldē strādājis arī ar dažādiem Eiropas Savienības un NATO jautājumiem, transporta un sakaru drošību, civilmilitāro sadarbību, aviāciju, elektroniskajiem sakariem un pastu.