Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar vēsturnieku Mārtiņu Mintauru par padomju modernismu un okupācijas arhitektūru, par atbrīvošanos no vēsturiskā mantojuma, par pieminekļiem galvā, par vēstures komunikāciju un to, kāpēc mēs pēdējā laikā tik daudz runājam par vēsturi.

Vai pagātnē ir interjera dekorācijas loma? Kādēļ mēs tik daudz pēdējā laikā runājām par 19. gadsimta Latvijas un Krievijas vēsturi? 

"Vēsture nav un nevar būt pagātne, tā raksta Mārtiņš Mentors. Vēsture ir tikai pagātnes daļa, par kuras esamību mēs zinām tāpēc, ka kaut kādu iemeslu dēļ nozīmīgi. Vēsturnieki ne tikai pagātni pēta, bet viņi tajā atrod vēsturi, sacerot to atbilstoši savām iecerēm un sabiedrības pieprasījumam, kas liek uzmanību pievērst kādai tēmai, cilvēka biogrāfijai vai notikumam."

Ir izteiciens, ka vēsture atkārtojas divreiz, bet tiek pārrakstīta daudzas reizes. 

Mārtiņš Mintaurs: Par to, ka vēsture atkārtojas divreiz, par to savulaik bija Marksa citāts: pirmoreiz vēsturē notiek kā traģēdija, otro reizi kā farss. Marks savukārt uz Hēgeli atsaucās.

Vēsture patiešām tiek pārrakstīta, un tas, protams, ir tāds negatīvs apzīmējums. Kad mēs runājam par vēstures pārrakstīšanu, uzreiz acu priekšā nostājas kaut kādi vēsturnieki vai politiķi, kuri mēģina iestāstīt, ka patiesībā viss notika citādi, nekā mēs esam pieraduši par to domāt un nekā mēs zinām. Tāpēc parasti, ja runā par vēstures pārrakstīšanu, tad tam ir negatīva nozīme.

Patiesībā vēsture tiek pārrakstīta tieši tā iemesla dēļ, ka mēs ne tikai uzzinām kaut ko jaunu, ko iepriekšējās paaudzes nezināja par savu pagātni, bet arī tāpēc, ka mēs citādi skatāmies uz jau zināmām lietām, uz to, kas ir noticis. 

Teiksim, cik reizes var no jauna apgūt Otrā pasaules kara vai 1905. gada revolūcijas vēsturi, bet izrādās, ka var. Ne tikai tāpēc, ka katra jauna studentu un vispār cilvēku paaudze, kas nāk un interesējas par pagātni, viņi par to uzdot citus jautājumus. Viņi tur atrod arī citas atbildes un pamana kaut ko tādu, kas nav pamanīts.

Lai nebūtu tāda tīri teorētiska runāšana, nesen publicēta Ivara Ījaba grāmata "Nepateicīgie", kas ir par laika posmu, kurš skar arī it kā zināmu periodu - 20. gadsimta sākuma līdz Latvijas valsts dibināšanai, līdz Pirmajam pasaules karam. Kas tad notiek šajos 10 gados, starp1905. un 1915. gadu, kad mūs sasniedza Pirmais pasaules karš Latvijas teritorijā. Un izrādās, ka tur arī ļoti daudz interesantu atklājumu un ka tas stāsts ir arī pat ilgāks nekā tikai no piektā daļa, bet sākas jau 19. gadsimta beigās.

Bet tas nav tā, kā vieni laiki ir vēsturiskāki par citiem laikiem?

Mārtiņš Mintaurs: Es domāju, ka nē, jo tas, protams, ir atkarīgs no tā, ka mēs patiešām pievēršam uzmanību un kas kļūst aktuāls sabiedrībā konkrētā brīdī. Nu tagad mums ir aktuāla imperiālisma vēsture, jo tas, kas notiek Ukrainā, ir, protams, atskaņas no Padomju Savienības sabrukumu vai sabrukuma pēdējā fāze. Tad no Padomju Savienības mēs nokļūstam atkal vienu soli vai vairākus soļus tālāk pagātnē pie Krievijas impērijas vēstures, pie tā, kā šie laiki un šis posms mūs ir ietekmējis. Tāpēc ir tēmas, kas atgriežas un kas kļūst aktuālas. 

Tas, piemēram, nebija aktuāls 90. gadu sākumā, kad tikko bija beidzis eksistēt padomju režīms un kad aktuālāka likās tēma par valsts atjaunošanu un drīzāk par to vēstures daļu, kas bija izslēgta no aprites padomju okupācijas laikā. Tad visi interesējās par 20. un 30. gadiem Latvijā, sākot ar politiku, militāro vēsturi, armiju, aizsargiem, beidzot arī ar ikdienas dzīves lietām, modi un un un dizainu un citiem jautājumiem.

Mārtiņš Mintaurs, Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes Arheoloģijas un vēstures palīgzinātņu nodaļas docents. Grāmatas "Arhitektūras mantojuma aizsardzība Latvijā" un Ārpus kolektīvās atmiņas palikušie" autors, vairāk nekā 40 akadēmisko publikāciju autors, žurnāla "Domuzīme" Vēstures nodaļas redaktors un arī Nacionālās bibliotēkas Letonikas un Baltijas centra direktora vietnieks.

NATO Stratēģiskās izcilības komunikācijas centra vadītājs Jānis Sārts, kurš arī ir vēsturnieks pēc izglītības, teica, ka jēdziens Austrumeiropa šobrīd vairs nebūtu lietojams. Ko tas maina domāšanas matricās? 

Mārtiņš Mintaurs: Es domāju, ka tas, ko Jānis Sārts teica, ka Austrumeiropas jēdzienam vairs nav pamata un ka to nevajadzētu lietot, tas ir mēģinājums viens no veidiem, kā tikt ar to impēriju mantojumu galā, jo Austrumeiropai, protams, nāk līdzi kopš tā brīža, kad šis jēdziens parādās kaut kad 17. gadsimta beigās, faktiski 18. gadsimtā un 19. atkal nostiprinās, Austrumeiropa tiek uztverta kā tāda otrās šķiras Eiropa. Tur dzīvo, protams, eiropieši, ģeogrāfiski visi iedzīvotāji līdz Urālu kalniem ir eiropieši. Bet to, protams, uztver kā tādu otro Eiropu vai otrās šķiras Eiropu. (..) mēs mūždien esam pakļauti kaut kādai ciešamajai kārtai un dzīvojam ciešamajā kārtā, līdz ar to, tas vienmēr būs reģions, kuru dalīs kādas impērijas, lielākas vai mazākas, spēcīgākas vai mazāk spēcīgas. Tāpēc, ja mēs gribam atteikties no no Austrumeiropas jēdziena, tas, pirmkārt, manuprāt, ir mēģinājums tikt vaļā no šī negatīvā austrumeiropiešu zīmoga.

Cita lieta, ka var teikt, ka pats Austrumeiropas jēdziens ir kaut kādā mērā koloniāls un atspoguļo to koloniālo domāšanu, hierarhiju Eiropas iekšienē: tad ir Austrumeiropa un tad vēl Balkāni, tad ir vēl kāds cits reģions, kas vēl tajā hierarhijā atrodas zemāk 19. un 20. gadsimta izpratnē. Bet, no otras puses, arī to reģiona specifiku nav izdomājuši tikai vēsturnieki vai ģeogrāfi, vai kādi citi Eiropas reģionu pētnieki un salīdzinātāji. Ir gan politiskajā vēsturē kopīgas iezīmes, gan, ja skatītos no etnogrāfijas viedokļa vai arī no kaut kādiem dzīves paradumiem un dzīvesveida izpausmēm, protams, ka Austrumeiropa ir specifiska.

"Vēsture ir tā mūsu pieredzes daļa, ko labprāt cenšas iekalt akmenī, taču paiet tikai vienas paaudzes dzīvei atvēlētais laiks, un pie mums atgriežas jautājumi, kas šķita esam atbildētu uz visiem laikiem, un Latvijas vēsture nav izņēmums," tā grāmatā "Ārpus kolektīvās atmiņas palikušie" raksta vēsturnieks Mārtiņš Mintaurs. 

Mārtiņš Mintaurs: (..) vēstures zinātne, akadēmiskā pagātnes izpēte ir turēta bada maizē pietiekami ilgu laiku. Jautājums - kāpēc, un jautājums, ko tur varēja darīt, vai nevarēja darīt, lai šo situāciju mainītu? Bet šī situācija parāda vienkārši to attieksmi, kāda Latvijas sabiedrībā ir pret vēsturi kā akadēmisku disciplīnu vai pret vēstures zinātni.

Man ir radies tāds iespaids, ka ne tikai bieži piesauktie un kritizētie politiķi vai daļa Latvijas politiķu, bet arī pietiekami liela daļa Latvijas sabiedrības skatās uz vēstures zinātni kā tādu palīglīdzekli, kas vāc materiālu būtībā propagandas vajadzībām. Izglītības jomā ir vienošanās par to, ka ir nepieciešamas kaut kādas zināšanas par kopīgo pagātni, ka vēsture ir jāapgūst skolā, bet arī jautājums, vai tas notiek pašu zināšanu dēļ, vai tas notiek tādēļ, ka mēs ar šīm zināšanām gribam kaut ko praktiski iesākt šodien, tagadnē, vai plānojot nākotni.

Protams, ka tas iespaids ar katru gadu nostiprinās,

arī sabiedrības uztverē vēsturnieks ir cilvēks, kuram var pajautāt informāciju, no kura var saņemt materiālu, nostiprinātu ar atsaucēm un pamatojumu arhīvā par to, kā tad īstenībā viss pagātnē notika, un šo materiālu izmantot tagadnes vajadzībām. Šo pieeju, protams, neviens ar likumu atcelt nevar, bet šī pieeja kļuvusi bīstama tad, kad tā kļūst dominējoša,

vai kad tā kļūst noteicoša sabiedrībā, kad uz vēsturnieku, uz šo pagātnes akadēmisko pētnieku skatās kā uz cilvēku, kurš var sagādāt materiālu, kas ir noderīgs, savukārt kaut kādām politiskām vajadzībām.