Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieku Mārtiņu Varguli par gaidāmo NATO samitu Viļņā, par to, cik ilgs būs karš Ukrainā un kāds sabiedriskais līgums kara dēļ būtu veidojams Latvijā.

Karš Ukrainā turpinās jau vairāk nekā 460 dienas, katru dienu Ukraina piedzīvo jaunus Krievijas raķešu uzbrukumus, iet bojā iedzīvotāji. Pēc mēneša, 11. - 12. jūlijā, Viļņā notiks NATO samits, kas varētu iezīmēt jaunu alianses politiku Ukrainas un NATO attiecībās. 

Kā jums šķiet, cik ilgi Krievija var atļauties šo karu?

Mārtiņš Vargulis: Pārfrāzēšu nedaudz jautājumu, cik ilgi Vladimirs Putins var atļauties šo karu?

Es pat gribētu teikt, ka spēle uz ilglaicību ir tas, ko Vladimirs Putins šobrīd ir pieņēmis kā savu stratēģiju ar domu nogurdināt Rietumu sabiedrotos, ar domu nogurdināt gan Ukrainas sabiedrību, gan arī Ukrainas bruņotos spēkus un politisko eliti. 

Tas, ko mēs esam novērojuši, Krievijas sabiedrība ir iedrošinājusi Vladimiru Putinu turpināt. Ja mēs raugāmies un analizējam, tad lielākais satricinājums viņa personīgajai, ne politiskā režīma stabilitātei, bija tas, kad Aleksejs Navaļnijs atgriezās atpakaļ Maskavā, kad viņš uzreiz tika arestēts. Nevis pēc 24. februāra. Šāda veida protesta akcijas, šāda mēroga protesta akcijas mēs neesam novērojuši. Tā kā sabiedrība iedrošina, lai viņš spēlētu šo ilgtermiņa spēli. Protams, pamatots jautājums ir par ekonomisko spēju kapacitāti un militāro spēju kapacitāti. 

No militārās loģikas ir lieli izaicinājumi, bet tajā pašā laikā tie resursi, lai gan arī novecojuši, lai gan arī sen nepieciešama to modernizācija, viņi ir diezgan daudz, un to resursu klāsts ir diezgan plašs. Mēs šobrīd runājam galvenokārt par sauszemes spēkiem, ko izmanto Krievijas puse. Daudz dažāda veida ar dažādu intensitāti raķešu uzlidojumi, bet tas arsenāls, it īpaši gaisa dimensijā ir ievērojams Krievijai. Tā kā atbilde slēpjas gan tajā, ka ir vēlme to paildzināt maksimāli ilgi, gan otrs, kas arī ir mūsu mājasdarbi, acīm redzami gravitācijas centrs no Ukrainas puses ir stāsts par Rietumu atbalstu militāro līdzekļu nodrošināšanā ne tikai uz sauszemes, bet arī gaisa dimensijā.

Cik pamatotas ir bažas, ka karš iegājis tādā rutīnā, ka mēs viņu vairs nemanām, un tas ietver arī attiecīgi zināmus riskus?

Mārtiņš Vargulis: Tas ir liels risks, tas, ka mēs pierodam pie kara. Tas, ka mēs šo uztveram par jauno realitāti, par jauno normu, kurā mēs dzīvojam. Tā tas nedrīkstētu būt. Mēs - tie ir Rietumi, mēs - NATO, mēs - Eiropas Savienība, mēs - Latvijas sabiedrība, mēs - katrs individuāli. Kā mēs uz to raugāmies, mēs esam pieraduši. 

Redzam, ka arī plašsaziņas līdzekļos, un pamatoti zināmā mērā, Ukrainas karš ieiet otrajā, trešajā, ceturtajā plāksnē. Arī šeit, pie mums, Latvijā. Tas daudz ātrāk bija otrā, trešā prioritāte, piemēram, Francijā. To skaidri pierādīja, ja Francijas prezidenta vēlēšanās Krievija bija starp top viens, top divi jautājumiem, tad jau parlamenta asamblejas vēlēšanās Krievijas jautājums kopējā vēlēšanu diskursā bija ceturtajā, piektajā plānā.

Vai tas nozīmētu, ka mēs arī aizmirstam visu to, ko darījām pašā sākumā, kad karš sākās, kas bija dažāda līmeņa palīdzība Ukrainai, dažāda veida iniciatīvas, valstiskas, nevalstiskas?

Mārtiņš Vargulis: Jā, es domāju, ka arī mūsu sabiedrības kontekstā mēs redzam arvien mazāk šīs brīvprātīgās iniciatīvas un darbības sabiedrības līmenī. Tas, no vienas puses, ir pašsaprotami,

mēs nevaram dzīvot, jau ieejot otrajā gadā, nevaram dzīvot visu laiku ar šādu trauksmes sajūtu. Bet, kas attiecas uz valstisku līmeni un valsts nodrošināto palīdzību militārām un finansiālā jomā Ukrainai, tur nevar būt vietas nogurumam. 

Pagājušajā gadā ir veikts pētījums, analīze par to, cik daudz valstis ir ieguldījušas Ukrainā, ņemot vērā IKP uz vienu iedzīvotāju. Latvija bija pirmajā vietā, un es domāju, ka Latvijai ir jāpaliek pirmajā vietā, lai arī cik ilgi šis karš būtu. 

Es atgriežos pie savas tēzes - Ukraina karo mūsu karu. Ukrainai zaudējot šo, mūsu drošības izaicinājumi ievērojami pieaugs. Militārā valodā runājot, tas dos iespēju esošajam Krievijas prezidentam vai kādam nākamajam, ja tas ir no "siloviku" aprindām, vēl jo vairāk pārgrupēties divu, trīs, četru gadu kontekstā, un

esmu pārliecībā, ka vismaz ambīciju līmenī vēlme notestēt NATO vienotību un solidaritāti tur klātesoša. Diemžēl "labākais veids vai vieta", kur to īstenot, ir Baltijas valstis.

Ko karš nozīmē šobrīd arī Rietumiem, jūs pats rakstījāt, ka, konfliktam padziļinoties, arī Rietumi saskaras ar būtiskiem izaicinājumiem savās militārajās rezervēs.

Mārtiņš Vargulis: To mēs arī šobrīd novērojam ļoti spilgti. Statistika, ko arī [NATO] ģenerālsekretārs atklāti ir paudis, proti, dienā tiek izšauts tik, cik mēnesī mēs varam saražot šeit, Eiropā. Nav tālu jāmeklē, Vācijas pretgaisa aizsardzības sistēmas, kas bija domātas pašai Vācijai lietošanai, tiks nogādātas uz Ukrainu. Un tas jau ir iztrūkums Vācijai. Nemaz nerunājot par citām valstīm, kuras pat nespēj saražot šādas pretgaisa aizsardzības sistēmas. 

Mēs runājam par būtiskiem izaicinājumiem, par nepietiekamo finansējumu. Joprojām ir tikai 10 valstis, kuras iegulda nepieciešamos divus procentus no IKP aizsardzībai. Ja ņemam divas transatlantiskās valstis nost, baltiešus, cik tur paliek no Centrāl- un Rietumeiropas valstīm? Tā kā tas ir lielais jautājums par to, vai mēs esam gatavi maksāt to cenu.

Skaidrs, ka šeit, Latvijā, mums ir izpratne, es domāju, ka tā ir izpratne ne tikai politiskajai elitei, bet arī izpratne kopumā sabiedrībai, un to arī liecina šīs vairākas brīvprātīgās akcijas, ka ukraiņi karo mūsu karu.

Šādā izpratnē diemžēl nav klātesoša ne Vācijā, ne Spānijā, ne Itālijā, ne Francijā, ne Portugālē. Tā joprojām ir Ukrainas cīņa pret agresiju, un nekas vairāk. Tur nav salikta sinerģija ar to, ka, zaudējot Ukrainu, mēs varam diskutēt par to, ko tas nozīmētu, zaudējot Ukrainai, nākamais varētu būt kaut kādā izpausmē viņu drošības apdraudējums. Manuprāt, Latvijā šī pārliecība ir klātesoša.

 

Mārtiņš Vārgulis ir Latvijas Ārpolitikas institūta direktora vietnieks, pētnieks un Rīgas Stradiņa universitātes lektors. Ieguvis maģistra grādu starptautiskajās attiecībās un šobrīd turpina doktorantūras studijas Latvijas Stradiņa universitātē. Akadēmiskajā karjerā koncentrējies uz jautājumiem, kas skar Krieviju, īpaši drošību, ekonomiku un maigo varu, ar NATO un Eiropas Savienību saistītos jautājumos, kā arī Eiropas kaimiņattiecības. Viņš ir daudz rakstu un vairāku grāmatu redaktors. Savā ilggadējā profesionālajā karjerā kā pārstāvis Latvijas Republikas Aizsardzības ministrijā ir bijis Aizsardzības politikas un stratēģijas nodaļas vadītājs, kā arī diplomāts Latvijas Republikas pastāvīgajā pārstāvniecībā NATO un Eiropas Savienībā.