Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes asociēto profesoru Raivi Bičevski par mūsdienu Latvijas un pasaules idejām un to vēsturi, par līguma nepieciešamību starp intelektuāļiem un sabiedrību, par bailēm dotajos vēstures brīžos, demokrātiju kā labāk artikulēto grupu varu un intelektuāļu atbildību.

"Es domāju, ka īsti filozofi ir tie, kas spējīgi uz vienkāršām un bīstamām domām, tas var būt bīstams arī savā palikt nekorektumā. Ja filozofija sāks ķemmēt savas domas, vadoties pēc politkorektuma, tad tā visdrīzāk ir jau pavisam kas cits, nevis filozofija." To ir teicis mūsu šīsdienas raidījuma dalībnieks filozofs Raitis Bičevskis pirms kādiem gadiem žurnālā "Punctum Magazine".

Kas ir šis politkorektums vai politnekorektums, par ko labāk nerunāt vai par ko labāk neizteikties. Kas šobrīd varētu skaitīties, kā tas nav īpaši politkorekti?

Raitis Bičevskis: Noteikti šīs tēmas ir tieši tās, no kurām šobrīd sabiedrība visdrīzāk novēršas, varbūt nevis tāpēc, ka tās nav politikorektas, bet tāpēc, ka no šīm tēmām sabiedrībai ir bailes. Bailes ir milzīgs dzinulis, gan pretēji vērsts, gan ļoti komplekss fenomens, bet šīs tēmas noteikti, par kurām būtu jārunā, bet kuras mēs varētu pieskaitīt pie šīm politnekorektajām tēmām, ir tieši tās, kuras izraisa bailes, ar kurām paši cilvēki vai pati sabiedrība tik vienkārši netiek galā. 

Viena tāda tēma noteikti ir karš. Viena noteikti ir arī jautājums par to, uz kurieni vispār sabiedrība kopumā virzās vai dodas. Tāpat arī par nākotnes plāniem un par iecerēm sabiedrības tiek runāts. 

Vismaz viena no filozofu iezīmēm ir tā, ka viņi neuzskata, ka tad, kad tiek vārstīta mute, tad arī kaut kas tiek pateikts. Citiem vārdiem, daudz runāšana nenozīmē, ka tiek runāts. Daudz runāšana vēl nenozīmē, ka mēs saskatām cēloņus un iemeslus un saskatām arī, no kurienes rodas bailes sabiedrībā, kuras var tikpat lielā mērā izraisīt vārdu plūdus, cik arī aizsegt šo baiļu īstenos iemeslus.

Raivis Bičevskis ir Latvijas Universitātes Vēstures filozofijas fakultātes profesors, studējis filozofiju Latvijas, Maincas un Minsteres universitātēs. Viņa zinātniskās intereses ir vācu filozofija no vēlīnajiem viduslaikiem līdz mūsdienām, fenomenoloģija, hermeneitika, ideju un intelektuālā vēsture, humanitāro zinātņu problēmas, pieredzes teorijas un filozofiskā antropoloģija. 

Šajā gadā iznākusi viņa grāmata "Sabiedrība bez pasaules: analīze par modernās rietumu sabiedrības attīstību pēdējos divos gadsimtos". Bičevskis apkopojis daudzu modernā laikmeta filozofu un zinātnieku skatījumus un mēģinājusi noteikt arī diagnoze sabiedrībai, kurā dzīvojam šobrīd. 

Raivis Bičevskis: Izteikumos par moderno sabiedrību filozofa uzdevums nav no sākta gala vērsties pret šo sabiedrību. Sabiedrības kritika jau nenozīmē vēršanos pret to, vispirms konstatēt, mēģināt kaut cik saprast, kas notiek. No vienas puses, mēs varētu teikt, modernās sabiedrības ietvaros anonimitāte, tas ir ļoti slikti. Tad saskaņā ar modernās sabiedrības kopējo izpratni par cilvēku un tiem aicinājumiem, kas cilvēkam izskan, proti, domā pats un līdz ar to arī domā ne tikai pats, bet esi arī atbildīgs par saviem vārdiem. Šis aicinājums, kas neizskan jau 18. gadsimta beigās, drīzāk ieskicē tāda cilvēka tēlu, kurš ir gana drosmīgs un gana arī atbildīgs par saviem vārdiem atbildētu. 

No otras puses, mēs redzam modernā sabiedrībā tendenci, kas ir sākusies arī visdrīzāk jau kopš Franču revolūcijas, ka indivīds saplūst ar masu, notiek tas, ko kādreiz Hosē Ortega i Gasets sauca par masu sacelšanos, ka indivīdam zūd viņa vārds un viņa iespējas pašam kaut ko pateikt; ka daudzi procesi, ko arī ir lielā mērā veicinājusi tehnika mūsdienās, ir anonīmizējusi cilvēku. Pirmkārt, pavērusi daudzas, gan nišas, kur viņš var būt anonīms, gan no otras puses, tomēr viņu kā tādu sabiedrības elementu arī pavērusi iespējas uzraudzīt, bet nedot vārdu. 

Mūsdienu cilvēks šajās, gribētu teikt, ir spīlēs starp anonimitāti un uzraudzīšanu, prasību pēc tā, lai viņš parādītos, kā demokrātisku sabiedrību subjekts, kuram pašam ir, ko teikt, un kurš pauž savu gribu un izrāda kādu refleksīvu arī interesi par sevi un sabiedrību. Ja šī prasība, anonimizācija un uzraudzība ir tās ambivalences divas puses, kuru ietvarā subjekts nejūtas pārāk labi. Es domāju, ka anonimitāte neceļas no tā, ka cilvēks jūtas labi, drīzāk viņš ir pazudis gan mediju, gan vispār kopumā modernās sabiedrības džungļos.