Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar teātra mākslinieci un rakstnieci Baņutu Rubess, kura pašlaik strādā pie jaunas grāmatas "Nevienam neko nesaki" par uzraudzības personīgo cenu, kas stāsta par viņas pieredzi, saskaroties ar VDK  1978.-80. gadā okupētajā Latvijā. Pagājušā gadā viņa pabeigusi grāmatu "Te bija Brunis" par sava tēva Bruņa Rubess dzīves notikumiem pēc iesaukuma leģionā 17 gadu vecumā.

Saruna par atcerēšanos un aizmiršanu, nevēlēšānos atcerēties, par totālās uzraudzības izpausmēm mūsdienās, trimdas jēdzienu pēc Otrā pasaules kara un mūsdienās un izdzīvošanas fenomenu.

Tu raksti, ka "savu stāstu esmu stāstījusi mašīnās, kafejnīcās, likusi roku klausulei priekšā Viktorijas laika māju aukstajā gaitenī, un katru reizi piedzīvoju paniku pat pēc 40 gadiem. Tālā pagātne mani nelaiž vaļā". 

Par to, kas notika vakar un kāds sakars ar to, kas notiek tagad, protams, ir daudz un dažādas teorijas, bet vai tev ir sava versija par to, kā mēs atceramies?

Baņuta Rubess: Kā mēs atceramies? Tas, ko es esmu atklājusi, meklēdama gan savas atmiņas, vai runājot ar citiem par šiem gadiem, tie gadi, par kuriem es rakstu, ir vēlie 70. gadi, ir, ka mēs atceramies faktiski tā, kā mums patīk atcerēties.

Mūsu atmiņa visu laiku maina stāstu. Mēs redzam vienu bildi, bet ar laiku tā bilde mainās, mēs spodrinām vai pulējam šo vienu bildi, kas mums ir palikusi. Un tad, kad mēs tiekamies ar cilvēku, kas tur ir bijis un kas kaut ko līdzīgu pieredzējis, ne vienmēr tās atmiņas saiet kopā.

Tas, ko es mēģinu teikt, ir, ja es saku savam sekotājam savam, teiksim, Kultūras sakaru komitejas uzraugam, tu biji šeit, kad tas notika, viņš man var teikt, nē, es tur nemaz nebiju. Tanī mirklī, kad viņš saka, nē, es nemaz tur nebiju, ir iespējams, ka viņš tam tic. Ja viņš saka, es tur nemaz nebiju, protams, arī mana atmiņa sāk mainīties un ļodzīties.

"1978. gadā Valsts drošības komiteja man piedāvāja darbu. Piedāvāja ir nepareizs vārds.  Draudēja, šantažēja, vajāja. Kā jūs raksturotu piedāvājumu, kas izteikts nopratināšanā? Es biju viesis Rīgā. Mani aizturēja vīrietis ar ieroci par to, ka fotografēju nepareizu ēku un man atņēma filmiņu. Dažas dienas vēlāk mani izsauca uz viesnīcas tukšo istabu un man uzdeva daudz jautājumus kāds vīrietis, kurš sevi identificēja par VDK virsnieku.

Saruna, ja jūs tā to varētu nosaukt, noslēdzās ar piedāvājumu: Ja vēlaties atgriezties Latvijā, jums būs jāsāk ziņot par citiem. Es atteicos. Viņš teica - padomājiet par to un nevienam nestāstiet, tā Baņuta Rubess savā topošajā grāmatā "Nevienam neko nesaki".

Baņuta Rubess: Es domāju, ka visos memuāros, kur cilvēki meklē atmiņas, vai raksta par savām atmiņām, ir ļoti uzkrītoši, ka mums ir grūti palikt vienā laikā. Ja es atceros kaut ko no 70. gadiem, man ļoti viegli ir arī pateikt, ka tam ir arī sakars ar kaut ko 2005. gadā un tam ir sakars ar kaut ko, kas notiks rīt. Tās atmiņas ceļo, viņas nav konsekventas, viņas nav kā viena nagla sienā.

Sakarā tieši ar šo stāstu "Nesaki nevienam" man ir "uzkritis", kamēr es pētu šo stāstu, ir, ka neviens neko neatceras, ka ir tikai mana atmiņa. Mana atmiņa ir viena un visi, ar kuriem es runāju, viņiem ir miglaina kaut kāda cita uztvere.

Stāsta pamatā ir Baņutas Rubess pieredze, kas gūta, saskaroties ar Valsts drošības komiteju, kad laikā no 1978. līdz 80. gadam viņa viesojās Padomju Latvijā. Sākot pētījumu, Baņuta Rubess atzinusi, ka vēl nezina, vai tas būs romāns vai pētījums.

Baņuta Rubess: Būtu jauki uzrakstīt to kā romānu, bet tas joks ir, ka man šķiet, ka tas ir jāizstāsta. Mana pieredze tajos vēlajos septiņdesmitajos bija tas, ka mani šeit, jaukā Rīgas stūrī, apcietināja, mani izprašņāja, man draudēja, ka mani mēģināja iebaidīt, mēģināja panākt sadarbību. Toreiz tas, ka uzlika vāku tam pāri, nerunāt par šo, tas nozīmē, faktiski tā atmiņa kļūst skaļāka caur visiem tiem gadiem. Bet tas mirklis, kad tu pētot izlem, ok, šito es stāstīšu,

būtu vieglāk stāstīt ka romānu, jo tad tu man nevari "piesieties". Bet varbūt ir tāds laiks pasaulē pienācis, ka mēs gribam izstāstīt savu stāstu tā, kā mēs viņu pieredzējām.

Kāpēc tu gribi to rakstīt tieši tagad? Kaut kad rakstīji, ka tavs mērķis ir vērsties pret tādu vēsturisko amnēziju, kas ir raksturīga sabiedrībai Latvijā.

Baņuta Rubess: Ne tikai Latvijā, es domāju, ka visā pasaulē ir vēsturiskā amnēzija par visādiem jautājumiem. Ir tāds laikmets, ka tie, kuri bija klusi, tagad runā. To varētu teikt, piemēram, par "melno" vēsturi Amerikā vai pirmās nācijas vēsturi Kanādā. Tagad sāk beidzot atklāt lietas, kas vienkārši tika ignorētas.

Manuprāt, tas periods, tas padomju laika periods, viss, kas tiek rakstīts par to, pašlaik ir ārkārtīgi vērtīgs, jo tās atmiņas ļoti ātri pazudīs, kur nu tas, ka viņas deformējas. Bieži redzu tādu nostalģiju pret Padomju Savienību: vai, cik tie laiki bija vienkāršāki. Cilvēki aizmirst vai pat nezina, cik tas bija briesmīgi, cik tas bija nospiedoši, ko nozīmēja zaudēt brīvību, brīvo vārdu vai spēju satikties. Tāpēc šos laikmetu gribētu vēlreiz uzburt.

Ir arī vēl viens faktors. Mēs faktiski dzīvojam laikmetā, kur mūs ārprātīgi uzrauga. Viena tēma šajā grāmatā ir tas efekts, kas notiek pēc tam, kā tā grāmata sākas, ar šīm konstantām bailēm, sajūtu, ka kāds tevi vēro. Tevi novēro un tev kāds tādēļ mēģina darīt pāri. Mūsu laikmetā, vai tas ir tavs telefons, ja mēs runāsim par kādu produktu, tavā telefonā parādīsies reklāmas par to produktu. Vai tas ir , kā Ķīnā kaut kādās skolas klasēs ir divas kameras - viena vērsta uz skolotāju, otra - uz skolniekiem. Es domāju, ka mēs tagad dzīvojam laikmetā, kur mūs vēro. Tas ir ļoti aktuāls jautājums, pie kā mēs esam adaptējušies. Nekas, ka uz ielas tev ir kameras, kas vēro tavu mašīnu...

Tās ir vistiešākās asociācijas ar to totalitārisma sistēmas uzraudzību?

Baņuta Rubess: Nu jā, un totalitārās sistēmas visur mums tuvojas. Netālu no mums ir Krieviju, Ungāriju un citas. Totalitārā sistēma ir tieši tā, kas ir par tādu baigo uzraudzību.

Baņuta Rubess, teātra māksliniece, režisore un rakstnieci, kas Kanādā un Latvijā ir kļuvusi gan par feministiskā teātri, gan par diasporas teātra un laikmetīgā operas celmlauzi. Viņa ir dzīvojusi četrās valstīs, raksta divās valodās un šobrīd strādā pie jaunas grāmatas par savām atmiņām, kas saucās "Nevienam neko nesaki".