Mūsu laikmeta politiskā vārdnīca. Saruna ar filozofu Ivaru Neideru

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar filozofu Ivaru Neideru par mūsu laikmeta politisko vārdnīcu, sociālo mediju brīvību un arī nebrīvību, kā arī sociālām kustībām.

Latvijas politikā un publiskajā vidē pēdējā laikā tiek lietoti daudzi vārdi, jēdzieni un termini - kreiss liberālisms, Eiropas vērtības, kristīgais konservatīvisms, neomarksisms, apjēdzību volkisms, pelēkā zona un visbeidzot "gaisma lec no Rietumiem un nevis no Austrumiem". Metaforas un terminoloģija mēģina aprakstīt pasauli. Taču, lai mēs lietotu vārdus, kuru nozīmi esam apjēguši, uz sarunu esam aicinājuši filozofu un Latvijas Universitātes vadošo pētnieku Ivaru Neideru.

Varētu teikt, ka nekad agrāk Latvijas publiskajā telpā nav bijusi tik karsta publiskā diskusija, ja mēs spriežam pēc šīm birkām vai idejiskiem strāvojumiem, kurus it kā pārstāv šie apzīmējumi, kurus redzam sociālos medijos, dzirdam no Saeimas tribīnes. Vai tev arī tā šķiet?

Ivars Neiders: Man šķiet, ka diskusiju karstums nav nekas jauns. Jautājums ir, kā vārdnīca mainās, un tad var domāt, kāpēc tas tā notiek. Bet vārdam "sorosīti" jau cik gadu ir?

Šīm konkrētajām birkām var rast kaut kādu atsauci uz ideju vēsturi, uz kultūras vēsturi, uz ideju strāvojumiem. Ir sajūta, ka kāds grib par to pateikt kaut ko vairāk, nekā ar to pasaka.

Ivars Neiders: Man šķiet, ka daļa atminējuma ir tajā, no kurienes un kāda kontekstā šī vārdnīca vai atsevišķi apzīmējumi ienāk politiskajā diskusijā. Jāskatās, kas notiek dažādās sociālo tīklu platformās. Bieži vien te varam novērot kaut ko tādu, ko es sev esmu noformulējis kā kaut kādu "ideju šizofrēniju". Proti, mēs dzīvojam kaut kādā vienā realitātē, ir kaut kādi uzskati, kas vēsturiski formējušies dažādu procesu ceļā. Un tad cilvēki ir iebāzuši savas galvas, piemēram, sociālos tīklus, kur nāk kaut kāda straume terminu, kuri tiek aprobēti lokālajā leksikā. Iespējams, tas bieži vien arī izpaužas kādā praktiskā rīcībā un lēmumu pieņemšanā.

Kā, piemēram, tie kartēta kaut kāda politiskā realitāte Amerikas Savienotajās Valstīs, jo tur ir republikāņi, kas ir labēji, un ir demokrāti, kas it kā skaitās kreisi. Bieži vien cilvēki mēģina viens pret vienu uzlikt kaut kādu shēmu vai šo nošķīrumu mūsdienu politiskajai realitātei. (..) Cilvēks sāk saskatīt līdzīgu realitāti šeit, lai gan man liekas, ka ir problēmu pārcelšana. Šeit cilvēki runā par lietām, kuras, iespējams, nosacīto ikdienas cilvēku maz skar. Bieži vien arī nav saprotams, kā tos jēdzienus piepildīt ar jēdzīgu saturu.

(..)

Mēs pozicionējam sevi kā sekulāru valsti, no otras puses, šis prasa kaut kādu jaunu pozicionējumu, cik lielā mērā reliģija ir tas aspekts, ap kuru pastāv kaut kāds sabiedriskais līgums vai vienošanās?

Ivars Neiders: Tas visdrīzāk ir dažādu spēku retorisks gājiens. Mums jau arī ir preambula [Satversmei], kur arī ir kristīgās vērtības ierakstītas, tad tas ir jautājums, kā kurš grib to eiropiskumu redzēt.

Ja skatāmies, kā šīs vērtības formulētas Pamattiesību hartā, tad tur tiek reliģijas brīvība postulēta, ka cilvēkiem ir tiesības piekopt dažādus reliģijas veidus. Domāju, ka šeit drīzāk vēlme kristīgo iekļaut ir saistīta ar to, ko daudzi cilvēki redz kā draudiem no kādas citas reliģijas. Laikam "zilonis istabā" ir islāms šajā gadījumā. Tas ir jautājums, kādā veidā dažādi politiski spēki mēģina to dabūt dienaskārtībā un izmanto kaut kādu islamfobiju savām vajadzībām.

Šajā kontekstā redzējām, ka iesaistās arī diezgan atklātā politiskajā cīņā, sauksim to tā, garīdznieki. No vienas puses Indulis Paičs, neteiksim no otras puses, bet  viņš arī piedalījās, bija Zbigņevs Stankevičs, kurš aicināja vienoties vai pārvarēt dažāda veida atšķirības. Vai uz šīs reliģiskās bāzes tomēr ir iespējams rast kaut kādu risinājumu, kur samērā polarizēta sabiedrība var vienoties? Varbūt baznīcas lomai jābūt lielākai valstī? 

Ivars Neiders: Domāju, ka nav nekādu problēmu, ja dažādi sabiedriski aktīvisti, kuri spēj uzrunāt cilvēkus, šādi izpaužas. Bīstamība slēpjas citur, kad šāda veida aktivitātes saplūst ar kādu politisku spēku. Jautājums - kā to nošķirt, kur novilkt robežu? Valsts nošķirtība no baznīcas - ko tieši tas paredz? 

Skaidrs, ka pirmsvēlēšanu laikā un tieša veida politiskajā aģitācijā, ja kāds priesteris aģitētu par kaut ko balsot, tad būtu skaidra tās līnijas pārkāpšana. Visādi citādi dažādas sabiedriskās organizācijas, tai skaitā baznīcas, var uzrunāt, cilvēkus. Vai tas būtu Paičs vai Stankevičs, vai kāda instance, kas spēj artikulēt kaut kādas cilvēku kopienas vērtības un veidot dialogu. Kāpēc nē? Šeit jau nekādas problēmas, manuprāt, nav.

--

Ivars Neiders ir Latvijas Universitātes Klīniskās un profilaktiskās medicīnas institūta pētnieks, bioētikas speciālists. Viņa pētnieciskās intereses ir eksperimentālā bioētika, pētniecības ētika, ar dzīves noslēgumu saistītie ētiskie jautājumi, ētika psihiatrijā un arī ētikas problēmas atvērtajā zinātnē. Iepriekš bijis docents Rīgas Stradiņa universitātē un regulāri publicējies žurnālā "Rīgas Laiks" un portālā "Satori".