Nekonvenciālais karš uz ekrāniem. Saruna ar ukraiņu kino producenti Darju Baselu

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar ukraiņu kino producenti Darju Baselu par kara dokumentēšanu un traumām, par lielo pasaules kino festivālu piedalīšanos nekonvencionālā karā, par iespējamām krievu un ukraiņu attiecībām pēc kara.

No pilna mēroga atkārtota Krievijas iebrukuma Ukrainā ir pagājušas vairāk nekā 1286 dienas, lai gan daudzviet kara skaitīšana no mediju aprites ir izzudusi. Nesen notikušajā 82. Venēcijas filmu festivālā daudzus pārsteidza, ka festivāla karoga mastā irs uzvilkts Krievijas karogs, jo tur izrādija krievu režisora Aleksandra Sokurova jaunāko filmu, kas veidota kā Krievijas un Itālijas kopprodukcija.

Līdzīga situācija bija pirms gada, kad festivāla oficiālajā programmā bija iekļauta arī Anastasijas Strafimovas filma "Krievi karā", un tajā pašā programmas sadaļā arī ukraiņu režisores Oļhas Žurbas filma "Lēni degošās zemes dziesmas", kuras producente Darja Basela ir raidījuma viese.

Šogad "Variety" rakstīja, ka pēc Rīgā uzņemtās filmas "Kremļa burvis" pirmizrādes, kurā aktieris Džūda Lovs atveido Putinu, ir bijušas desmit minūšu ilgas ovācijas. Ukrainas karš Eiropā notiek arī ārpus frontes un šis ir karš uz ekrāniem – jauka, nekonvencionālā kara metode. Par to saruna ar Darju Baselu.

Vai jūs varētu atgādināt, kas notika pirms gada Venēcijā, kad vienā programmā bija gan jūsu filma "Lēni degošās zemes dziesmas" un Anastasijas Strofimovas filma "Krievi karā", kas ir par krievu kareivju izjūtām? Vai mēs varam teikt, ka filmas ir kļuvušas par ieroci karadarbībā?

Darja Basela: Jā,  pagājušajā gadā situācija bija neērta mums, ukraiņu kino veidotājiem. Pat preses konferences laikā, kad Venēcijas filmu festivāla režisors paziņoja visas programmas filmas, abas šīs filmas tika pieteiktas kopā, viena pēc otras. Prezentējot tās kā filmas, kuras skatītājiem radīs priekšstatu par abām konflikta pusēm, it kā mūsu perspektīvas un pozīcijas būtu pielīdzināmas, it kā būtu divas puses, kas no konflikta cieš. Tas bija festivāla režisora vēstījums, ko viņš nodeva presei un industrijai. Šī paziņojuma brīdī mēs nebijām filmu redzējuši, tāpēc nereaģējām; izlasījām visu, ko varējām atrast par filmas režisori un tā laika publikācijas par filmu, režisores komentāru, kas bija publicēts festivāla mājaslapā. Pamanījām, ka režisore iepriekš bija strādājusi "Russia Today", kas ir krievu propagandas kanāls, un ka viņa ir taisījusi filmas par Sīriju. Tas mūs padarīja aizdomīgus, bet nolēmām, ka noskatīsimies filmu un tad, ja nepieciešams, ja redzēsim, ka filma ir patiešām "nepareiza", tad publiskosim savus iespaidus "Facebook" vai tamlīdzīgi tos izplatīsim. 

Festivāla organizatori abas pirmizrādes ieplānoja vienu pēc otras. Mēs aizgājām filmu noskatīties; mani personīgi tā ļoti aizkaitināja, es biju par to dusmīga, tāpat kā visa mūsu komanda. Es izteicu savas pārdomas par filmu, analizēju to, un viņi šīs pārdomas publiskoja. Tās ātri izplatījās internetā, kas mudināja daudzus ziņu dienestus Ukrainā un ārpus tās izmantot šo popularitāti. Tā sākas diskusija par šo filmu. 

Tad, protams, ukraiņu sabiedrība visā pasaulē reaģēja uz šo situāciju. Pēc Venēcijas festivāla filmu rādīja Toronto – tā ir Kanādas produkcija, jo režisore jau kādu laiku ir dzīvojusi Kanādā, ja nekļūdos. Kad paziņoja, ka filmu izrādīs Toronto starptautiskajā filmu festivālā, ukraiņu kopiena, kas Kanādā ir milzīga, sāka protestēt – tas bija ļoti liels protesta vilnis. Tas izvērtās par milzu skandālu, bet priekš manis galvenais ir tas, ka šī filma patiesībā nav tikai “nabaga krievu kareivju” izpēte. Savā kodolā tā ir ļoti imperiālistiska filma, un pašā filmas sākumā, režisore aizkadrā saka, ka pilna mēroga iebrukums esot viņu pārsteidzis, ka ilgus gadus Krievija neesot bijusi iesaistīta karadarbībā. Tā nav taisnība. Mēs zinām, kas notika Gruzijā, kas notika Čečenijā un tā tālāk – saraksts ir ļoti garš. 

Filmas ietvaros viņa veido naratīvu, kas Krieviju ataino kā tīri miermīlīgu valsti. Turklāt viņa caur saviem tēliem, ne tieši, ne pati ar savu balsi, bet pauž to, ka 2014. gadā nenotika Krievijas iebrukums Ukrainā. Tas esot bijis tikai pilsoņu karš. Tā ir Krievijas propagandas daļa, kuru visi ukraiņi apkaro jau ilgus gadus, un filmā netrūka tamlīdzīgu elementu. Šī filma ir tīra Krievijas propagandas daļa un tā piemuļķo rietumeiropiešus, liekot tiem domāt, ka tā ir nejauši izvēlētu, vienkāršu cilvēku izpēte, it kā atklājot, ka šie cilvēki cieš no kara tikpat, cik ukraiņi.

Pēc šī gada Venēcijas kinofestivāla izdevumā "Variety" par mākslas filmu "Kremļa burvis", kurā Džūda Lovs spēlē Putinu, un, kuras filmēšana ir notikusi Latvijā, var lasīt, ka pēc filmas bijušas vairāk nekā 10 minūtes stāvovācijas. Atminos ukraiņu protestus pret Serebreņņikova filmas "Čaikovska sieva" Kannu kinofestivālā un citu tamlīdzīgu lietu atkārtošanos arī šogad Venēcijā ar Sokurova dokumentālo filmu. Kas notiek šajos prestižajos festivālos, vai var teikt, ka šie augstas raudzes kinofestivāli kalpo kā frontes līnija nekonvenciālai karadarbībai?

Darja Basela: Šāda tipa festivāli ir liels bizness, kur iesaistīts milzīgs naudas apjoms. Venēcijā tas ir vesels pasākums, tāpat arī Kannās, kur piedalās slavenības, tāpēc šai mašinērijai ir nepieciešams ļoti daudz naudas. Pieļauju. ka liela daļa šo finanšu nāk no Krievijas, tāpēc viņi izliekas, ka nav iesaistīti politikā, ka kultūra nav saistīta ar politiku, kas, manuprāt, mūsdienās ir bērnišķīgi

Kāda veido kino, jūsuprāt, ir iespējams uzņemt kara laikā? Daudzi saka, ka mākslai nav vietas karadarbības vidū. Atceros vācu filozofu Hābermāsu, kurš sacījis, ka pēc holokausta dzeju rakstīt vairs nav iespējams. Jūs izvēlaties strādāt poētiska kino žanrā, – es teiktu, ka filma "Pārtverts" (Intercepted) arī savā ziņā bija poētiska, tāpat arī "Lēni degošās zemes dziesmas", neskatoties uz to, ka tās dokumentē karu Ukrainā.

Darja Basela: Būšu godīga – nevaru teikt, ka kaut ko izvēlējāmies. Tā viss vienkārši notika. Sākām filmēt un ātri sapratām: tā nav tikai kara dokumentēšana, ne parasts "arhīvs", tā būs filma, kinematogrāfisks gabals. Taču tas nebija mūsu motīvs pašā sākumā, kad sākām strādāt pie "Lēni degošās zemes dziesmām". Ar "Pārtverts" ir nedaudz citādi, jo filmas režisore strādāja kā vietējā producente starptautiskajiem medijiem, palīdzēdama žurnālistiem ar filmēšanas procesa organizēšanu. Viņa ceļoja caur atbrīvotajām valsts teritorijām kopā ar šiem medijiem; viņa savām acīm pieredzēja kara sekas, bija Bučā, Irpiņā – tā bija graujoša pieredze. Pa naktīm viņa klausījās pārtvertās krievu karavīru telefonsarunas, kas tolaik jau bija publicētas “YouTube”. 

Vienā brīdī, viņu skāra apziņa, ka dienas laikā viņa redz vidi, kuru ir iznīcinājis karš, bet pa nakti klausās tos, kas ir atbildīgi par šo iznīcību un karu kā tādu. Tā viņa nonāca pie filmas koncepta. Filmu veidotājas – Oļha Žurba, "Lēni degošās zemes dziesmu" režisore, un Oksana Karpoviča, "Intercepted" režisore – abas ir mākslinieces, kurām ir spēcīga kinematogrāfiska vīzija teju visā, ko viņas dara.  Tāpēc mani šīs filmas nepārsteidza. No vienas puses, situācija bija neizturama – pirmajā kara pusē nevarēja zināt, kas notiks tālāk, un, vai vispār paliksim dzīvi? Neko plānot nebija iespējams. No otras puses, ja esi mākslinieks un izjūti atbildību – tu centies saprast, kas notiek šeit, ar tevi, apkārtējiem, ar tavu tautu? Kāda īsti ir šī laiktelpa – tas ir mentāls process, kuru apturēt nav iespējams. Šo refleksijas procesu nevar apturēt, tāpēc domāju, ka viņu centieni reflektēt un analizēt šīs izjūtas ir tas, ko redzam abās filmās. 

Taču runa nav tikai par viņām. No Ukrainas strāvo dokumentālo filmu plūsma, un vairums to ietver poētiskas, dziļas pārdomas par to, kas tieši notiek, apskatot dažādas kara daļas no dažādiem leņķiem. Arī kara atšķirīgās sekas. Cilvēki cenšas saprast, kas ar viņiem notiek, un mēģina par to runāt ar starptautisku publiku. Mēs visi izjūtam atbildību nest patiesību pārējai pasaulei, teikt un parādīt: "Šis ir tas, kas ar mums notiek." Varbūt arī celt pasaulē trauksmi par to.