Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar teologu un Latvijas Integrālās izglītības institūta programmu vadītāju Juri Rubeni par to, kādēļ karu iemesli slēpjas mūsos pašos un kā stingri nostāties pret karu, nevairojot agresiju sevī un pasaulē.

Ja karš norisinās pietiekami lielā attālumā, mūsu redzeslokā ārējā malā, mēs mēdzam to uztvert kā nenozīmīgu abstrakciju. Taču, kad tas sākas tepat līdzās, tad pārtop par dramatisku šoku. Kādiem neatrisinātajiem jautājumiem mūsu iekšējā pasaulē mudina pievērst uzmanību ārējais karš,. Katrs karš ir spējīgs cilvēku degradēt līdz zemākajiem, tumšākajiem instinktiem, taču kara apstākļi var kļūt arī par negaidītas izaugsmes laiku, ja atklājam jaunus līdzcietības, mīlestības un izturības avotus. Par to savā Integrālās izglītības institūta lekcijā runā mācītājs, teologs Juris Rubenis.

"Es domāju, kari parāda to, ka ļoti, ļoti lēni dzimst un veidojas cilvēks. Redz, cik ļoti tas ir sarežģīts process: trīs soļi uz priekšu, divi atpakaļ, izrāvieni, atkritieni. Kādreiz liekas ļoti arhaiski veidi, kā mēs kārtojam attiecības, kā pēdējais arguments, ka es vēlreiz situ otram," vērtē Juris Rubenis.

Juris Rubenis ir teoloģijas doktors, ilgus gadus bijis mācītājs. 1983.gadā pabeidza mācības Evaņģēliski Luteriskās baznīcas teoloģijas seminārā, kalpoja Liepājas Lutera draudzē un līdz 2012.gadam bija Rīgas Lutera draudzes mācītājs. Līdztekus 2009.gadā nodibināja meditācijas centru "Elijas nams" un Cīrihē absolvēja kontemplācijas skolu "Via Integralis" un tika ordinēts par kontemplācijas jeb meditācijas skolotāju.

Pēc 36 gadu kalpošanas baznīcai 2018. Juris Rubenis iesniedza atlūgumu un atstāja mācītāja darbu evaņģēliski luteriskajā baznīcā, ko vēlāk nosauca par sāpīgāko lēmumu savā dzīvē. 

Šobrīd viņš ir Integrālās izglītības institūta programmu vadītājs un pasniedzējs un vairāk nekā 20 grāmatu autors.

Daudz runā, ka atrodamies kādā jaunā laikmetā sākumā. Kā mēs to varam ieraudzīt, saprast, kurā brīdī laikmeti mainās.

"Tie laiki mainās cilvēkā iekšā. Un šie laiki nemainās sinhroni visos cilvēkos," skaidro Juris Rubenis.

"(..) Ja mēs runājam par pārmaiņām, mēs runājam par to, ka aizvien vairāk ir cilvēku, kuri ir spējīgi saprast, ne tikai saprast, bet arī sajust, ka šis veids, kā kārtot attiecības citam ar citu, piemēram, šaut un spridzināt, tas galīgi nav veids, kā kārtot lietas. Un tas dod cerību, ka mēs varēsim nonākt pie pasaules, kurā lielākā daļa cilvēku tā jutīs un domās. Tam būs nepieciešams laiks," atzīst Juris Rubenis.

Jūs esat teicis, ka mēs it kā visi esam varmāku bērni, jo mēs esam izdzīvojuši, pateicoties tam, ka mūsu senčiem piemitusi spēja būt vardarbīgiem vai varmācīgiem.

Juris Rubenis: Saprotot to, ka, ejot cauri ļoti garai cilvēces attīstības gaitai, varēja izdzīvot caurmērā veiklākie, viltīgākie, lunkanākie, slīpētākie un agresīvākie, tad mums ir jāpatur vērā, ka, jā, mēs esam šādu varmācīgāko, viltīgāko un slīpētāko cilvēku pēcteči. Un mēs nesam arī to sevī. Mūsu uzdevums ir to transformēt. Tas nav stāsts par to, ka mums vajadzētu sajusties visiem vainīgiem, bet tas ir stāsts par to, ka tāds ir cilvēka tapšanas ceļš. Tādā veidā mēs esam nonākuši, un mums ir jāizskaidrojas ar savu tapšanas ceļu. Domāju, tas arī rada visas tās grūtības, jo, piemēram, dažos cilvēkos šī varmācības komponente joprojām ir ļoti spēcīgs. Dažiem cilvēkiem ir iespēja kaut ko ar to jau sākt darīt. Mums kā cilvēkiem, kuri esam spējīgi sevi apzināties kaut kādā plašākā veidā, uzdevums ir izskaidroties ar savu tapšanas stāstu, ne tikai savas dzīves ietvarā, kur arī nav slikti papētīt, kā es esmu kļuvis par to, kas es esmu, bet arī tādā plašā evolucionārā kontekstā. Es nevaru teikt, ka es šeit ēdu ar nazi un dakšiņu, esmu ļoti tāds zolīds cilvēks un man nav nekāda daļa gar šiem visiem trakajiem mežoņiem.

Stop. Es esmu šī garā procesa rezultāts un bez ļoti gara sarežģīta asiņainu varmācību procesa es nebūtu šeit. Tāpēc mana doma, ko vēlējos pasacīt -

karš nav kaut kas tur ārpusē. Pie viņiem. Principā tas ir jautājums, ar kuru mums katram ir jāizskaidrojas pašam sevī. Tas saistās ar, piemēram, jautājumiem par to, kā es reaģēju sarežģītās situācijās. Vai es protu, māku, gribu meklēt kaut kādus smalkākus attiecību modeļus, nevis tikai vienkārši melnbaltus. Tas ir tas grūtums, mēs neesam šai pasaulē kā skatītāji, bet dalībnieki un mums no dalībnieku perspektīvas ir jāsajūt notiekošo.

Ko mēs varam ietekmēt tādās situācijās kā karš, kuras liekas ir nepārvarama vara?

Juris Rubenis: Viena atbilde droši vien ir tā, kas man ir svarīga, ka es varu kaut ko darīt, lai nepiemestu malku tam kara ugunsgrēkam. Otra lieta, mēs varam empātiski just līdzi tiem cilvēkiem, kas ir iesaistīti. Mēs varam iejusties tajā, mēs varam paplašināt savu sirdi, ja mēs saprotam, cik tas ir īstenībā, briesmīgi. Ir kāda puse, kuru bombardē un spridzina, tad ir otra puse, kur kādus jaunus zēnus, astoņpadsmitgadīgus, vienkārši kaut kur sūta, kuri ir tikko no skolas sola un kurus tur arī nošauj. Just līdzi, atvērt savu sirdi, tas nav maz. Varētu likties, ka tas ir nekas, bet tas nav maz. Varētu likties, kas tas ir, tu aizej kādā piketā vai piedalies kādā pretkara demonstrācijā. Īstenībā tas ir ļoti spēcīgs rīks, ja sabiedrības, ja cilvēki demonstrē redzamā veidā savu attieksmi.

Kari ir briesmīgi ar to, ka ierauj cilvēkus tajā ļoti vienkāršotajā domāšanā jeb, kā daži mēdz sacīt, ka karus šķērso, tas varbūt metaforiski sacīts, ļoti bieži divu veidu personību struktūras, vai nu cilvēki kļūst par svētajiem vai pa neliešiem. Tā iedarbojas karš, tā ir dramatiska situācija, vai nu tu iekšēji pārvari to un nonāc pie kaut kādas neiedomājamas pašaizliedzības, vai tu kļūsti par zvēru. Šādi dramatiski apstākļi kā karš, tie vienmēr ir ļoti izaicinoši patiesības mirkļi.