Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar filozofu, izdevēju un Latvijas Mākslas akadēmijas asociēto profesoru Arni Rītupu par karu, tā intelektuālajiem pirmavotiem, vēstures beigām, polittehnologu atbildību Putina sistēmas konstrukcijā un bailēm.

Žurnāls "Rīgas Laiks" pēdējā gada laikā uzdevis vairākus atvērtus jautājumus gan saviem sarunu biedriem, gan arī paši sev, kā tas viss iespējams, ko filozofs var darīt bezpalīdzības situācijā, kāda ir personības loma vēsturē, kas un vai ir tautas kolektīvā atbildība un kā apzināties vai saprast pašreizējo vēstures momentu. Tie ir tikai daži no jautājumiem, ko jūs varat atrast žurnāla pagājušā gada izdevumos.

2022. gada septembrī kādā no saviem ievadrakstiem Arnis Rītups uzdeva jautājumu pats sev, - ko es daru? Proti, jau pirms vairākiem gadiem viņš ierosināja vēstures mēslainē atstāt Krievijā izauklēto jautājumu, ko darīt un kurš vainīgs, un nomainīt to ar jautājumu - par ko es tagad esmu atbildīgs šajā situācijā, pievēršot uzmanību sev situācijai tagad, nevis mistiskiem viņiem kaut kur citur bez saistības ar sevi.

Arnis Rītups: Es tajā intensīvajā fascinācijā atrados mēnešus trīs, pēc tam paguru, katru dienu neinteresējos par to, kas notiek frontē, ko runā Krievijas vai rietumvalstu politiķi. Mani atslāba uzmanība. Pagāja vēl daži mēneši, un es sāku mēģināt par kaut ko domāt. Es atklāju, varbūt tas šķiet pašsaprotami, bet man tas izrādījās pārsteidzošs atklājums, cik grūti domāt par karu. Ir viegli to nosodīt vai kaut kā aizrauties ar to, bet domāt par to ir ārkārtīgi grūti.

(..)

Līdzīgi kā domāt par par rīcību ir grūtāk, nekā domāt par domu. Precīzāk es teiktu, līdzīgi kā domāt par nāvi, ir grūti. Nāvi padarīt par savas domas priekšmetu ir paradigmatiski grūti, tas ir viens no grūtākajiem domas priekšmetiem. Un karš kā tāds nāves radījums, nāves radītājs. Tieši tāpēc grūti, cik daudz viņas tur ir klāt. Karš nevar būt neitrālas domas priekšmets, viņš ir pieejams, tikai izvēloties kādu no pusēm, tikai kļūstot par kara dalībnieku. 

Savukārt tie, kas aktīvi ir kara dalībnieki, viņiem ir grūti par to domāt, jo viņi ir nodarbināti ar karu. Nav laika apsēsties ierakumos un domāt par karu. Dažiem ir. Pirmā pasaules kara laikā Ludvigs Vitgenšteins, pāri šalcot artilērijas šāviņiem, domāja par loģiskas filozofijas traktātu, taču viņš nedomāja par karu. Viņam būtu bijis tikpat grūti kā citiem domāt par karu tajos apstākļos, manuprāt.

Ja tu sāc domāt par karu, kas aktuāli notiktu, neizbēgami nostājies kādā no pusēm. Ja tu nenostājies kādā no pusēm, tad tu domā par kaut ko citu, nevis par karu.

Kā tu uztver šo Latvijā izplatīto gan politiskā, gan arī publiskā līmenī apgalvojumu, ka ukraiņi karo mūsu vietā. Vai mēs atrodamies karā ar šādu izteikumu?

Arnis Rītups: Ar izteikumu vien nē, ja izteikumam seko kaut kādas darbības, vēlēšanās palīdzēt, tad, protams, ka, palīdzot vienai no karojošajām pusēm, mēs esam kara dalībnieki. Tas, ka ukraiņi karo mūsu vietā, tādu stāstu es dzirdu jau tā vai citādi ar aizsardzību saistītām aprindām jau gadus astoņu. Pieņēmums, ka pēc Ukrainas ieņemšanas nākamā būtu Baltija, tāds stāsts Latvijas gan valdības līmenī, gan Aizsardzības ministrijas darbinieku līmenī ir figurējis jau ilgu laiku. No tā izriet, ja šobrīd Ukrainā aiztur Krievijas agresiju neļauj, viņai izplatīties, tad viņi karo mūsu vietā.

Arnis Rītups ir Latvijas Mākslas akadēmijas asociētais profesors, ieguvusi doktora grādu filozofijā Lēvenes  Katoļu universitātē, specializējies arī Aristoteļa un viņa grieķu komentētāju darbos. Viņš pasniedz filozofiju Latvijas Mākslas akadēmijā, kā arī Ir žurnāla "Rīgas Laiks" izdevējs.

Viena no Arņa Rītupa tēzēm par karu, kas publicētas "Rīgas Laika" izdevumā krievu valodā, ir spēja būt konfliktā, to nesarežģījot, prasa sarežģītākas institucionālas un garīgās dzīves formas nekā pacifistisks pašapmāns.

Arnis Rītups: Pacifisms ir pašapmāna forma, kaut kādu inteliģentu rādīta, kas nerēķinās ar to, ka pasaulē ir agresīvi spēki, ar kuriem ir jācīnās, nevis kuriem ir jāpakļaujas nevardarbībā un ieroču izkausēšanā, pārvēršanā arklos. 

Pacifisms manās acīs tāds, kāds viņš 20. gadsimtā ir bijis, un tik, cik es par viņu esmu interesējies, ir galēji naiva, sentimentāla un utopiska pozīcija, kura kā daudzas citas utopiskas pozīcijas ir tās nesējiem palīdzējušas nonākt kaut kādās nākotnes situācijās. Utopija kā politiskās teorijas modelis ir dominējoša rietumu pasaulē, viens vai cits utopisks skatījums ienes tevi nākotnē.

Tu izteicies arī intervijā radio "Svaboda", ka tev pēdējos 30 gados mainās tas tēls, kā redzi krievu cilvēku, ka tu neko nedari speciāli, bet tas mainās. Krievs kļūst nedaudz toksisks.

Arnis Rītups: Ja es to teicu par pēdējiem 30 gadiem, tad esmu kļūdījies, jo es runāju par pēdējo gadu. Pēdējo 10 - 12 mēnešu laikā es redzu šīs izmaiņas, manī parādās aizdomas, manī parādās tādas bažas, ko viņi īsti grib. 

Man ir daudz draugu krievu, ar kuriem manas attiecības nekā nav mainījušās, nav pasliktinājušās. Bet tas ir tāds filtrs, caur ko es viņus aplūkoju. Pirmkārt, es aplūkoju tos, kurus es nepazinu. Mani uzrunā kāds krievs, kuru es nepazinu, pret to man ir parādījušās aizdomas, kas man agrāk nebija. Krievs vai ukrainis, kāda starpība, šobrīd ir starpība. 

Kas ir noticis? Klausoties arī dažādu domājošu krievu izteikumos saprotu, ka daudzi no viņiem arī to uztver kā problēmu, viņu pašu izpratne par krievu mainās daudzos gadījumos. Un mainās uz kaut ko tādu, par ko ir kauns, ar ko ir neērti būt saistītam. Bet tu nevari pēkšņi teikt, lai gan daži tā arī dara, īstenībā es esmu polis, mana vecāmamma bija ebrejiete un pazūd tas krievs.

Taču jutīgāki cilvēki, es esmu redzējis, kā viņos pašos iekšējais krievs mainās. Iespējams, ka tas ir neveiksmīgs formulējums par to iekšējo krievu, bet tā nav attieksme pret, piemēram, tiem, kurus es pazīstu, tā ir attieksme drīzāk pret tiem, kurus es nepazīstu. Kopš seniem laikiem man ir pirmo reizi parādījies filtrs.

Bet ar tiem, kurus pazīsti, nav problēmu?

Arnis Rītups: Ir bijušas. Igauņu krievu mākslinieks, kuru es neesmu redzējis vairāk nekā piecus gadus, mēs satiekamies nejauši, mēs ejam dažus soļus un sakām, forši, varētu iedzert. Es es viņam prasu, vai viņš seko karam, un viņš saka: jā, vakar mēs forši tiem ukriem tur nu sadevām. Es jūtu - opā! Negaidīti, mākslinieks, it kā jutīgs cilvēks, bet tas, par ko viņš priecājas, ir kaut kas tāds, kas man neļaus ar viņu nekad iedzert.