Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar dzejnieci un izdevēju Inesi Zanderi par pagātni un šodienu,  par kultūras darbinieku galvenajiem uzdevumiem, par Imantu Ziedoni un kolaborāciju, vēsturisko taisnīgumu un laikmeta vēsturiskumu, par dzīvošanu “ar karu” un “karā” un politisku vēstījumu estētiku.

Pagājušā gadā raidījumā runājām arī par mirušiem dzejniekiem, viņu lomu LPSR vai padomju vēsturē, mēs runājam par to, ka jaunais karš maina mūsu vecos skatu punktus, par to, ko domāt par krieviem vai sarkano latviešu pagātni, par valstiskumu un vēsturiskumu. Saruna ar dzejnieci Inesi Zanderi par to, kā ieraudzīt un aprakstīt notiekošo.

Pārlasīju Tavu Laudatio runu Knutam Skujeniekam, piešķirot Valstiskuma balvu. Runas beigās ir dzejnieka citāts: "Tajā pašā laikā esmu pārliecināts, ka pastāvēs un saules mūžu dzīvos tas, kurš riskēs, nevis tas, kurš centīsies saglabāties."

Ko nozīmētu šobrīd, piemēram, riskēt?

Inese Zandere: Vispār jau visa runa bija tāds liels Knuta citāds savā būtībā, un es centos apjēgt, ko Knuts kurā brīdī par valsti un dzīvi šajā valstī ir domājis. Protams, ka viņam arī tie uzskati bija kaut kādā nozīmē mainīgi caur laikiem, kuros viņš nonāca dažādās situācijās. Kad Knuts beidzot bija nonācis valstī, kura ir neatkarīga un kura pastāv, un kurā viņam arī bija ierādīta svarīga loma, tad, es domāju, ka viņš par to risku saglabāšanu [domāja], visticamāk, tādā nozīmē, ka nepazemo to valsti ar kaut kādu politisku iztapšanu no mākslas puses - no dzejas, no literatūras. Vispār no kultūras puses neiztapt valstij. 

Riskēt tajā nozīmē, ka nevis kaut kādu standarta priekšstatus atgremot par to, kas ir Latvija un kas ir latviešu kultūra, bet riskēt viņu attīstīt. Es tā saprotu to Knuta domu. 

Arī riskēt tajā nozīmē, ka gan politiķi, gan arī tauta var apvainoties, ja tie cilvēki, kuri paši atmodas laikā ir aicinājuši uz neatkarības atgūšanu, tagad kritiski vēršas pret valsti.

It kā to gaida, ka nāks un pateiks priekšā, kas ir jādara un kā tā valsts ir jāuzlabo, bet tajā pašā laikā, kad kāds sāk izturēties brīvi pret šo valsti, kas arī būtu normāli, tad īsti, es domāju, tautas vairumam arī tas nepatīk. 

Knuts to saka, ka vajag tiem pašiem cilvēkiem, kas to valsti gribēja, tiem pašiem arī jābūt viņas pirmajiem kritiķiem, kas norāda uz to, ka šai valstī kaut kas nav kārtība.

Tas nozīmē, ka kritiska pozīcija gandrīz nav iespējama. Šādās situācijās, kādā mēs atrodamies pēdējos divus gadus ģeopolitiski, starptautiski, manuprāt, ir problēma, ka mēs neprotam izšķirt primāros un sekundāros jautājumu. Ka tie sekundārie jautājumi apzināti vai neapzināti tiek izlikti, lai šķeltu. Ļoti viegli ir nonākt sazvērestības teorijās.

Inese Zandere: Paprasi man, vai es domāju, ka Šlesers izpērk visas Cepītes [Inguna Cepīte, apgāda "Pētergailis" vadītāja] izdotās grāmatas bērniem par to, kas atrodas tur lejā? Vai viņš to dara tāpēc, ka viņš ir cildens Latvijas interešu aizstāvis? Es viņu turu vismelnākajās aizdomās un pilnīgi nebaidos tāda veida sazvērestības teorijām, jo es domāju, ka tā ir vienkārši prasti un primitīvi jāšana, braukšana uz kaut kādām tēmām, kas ir vienkāršas un iebarojamās kaut kādiem cilvēkiem, lai viņi par viņu balsotu. Un viss. Kāda tur aizmugure, par to vispār labāk nemaz nesākt domāt. 

Tas, ka runā visvairāk par sekundārām lietām, manuprāt, tas ir galvenokārt saistīts ar to, ka tiešām arī ir ļoti grūti nošķirt. Nevarētu apgalvot, ka es tā spētu skaidri nošķirt, kas valstī ir svarīgākais un kas sekundārs. Teiksim, pati priekš sevis es esmu izvēlējusies vērt muti vaļā tikai par to, ko es zinu, ko es saprotu.

Ja tas saistīts ar literatūru, vai tas ir saistīts ar tādām lietām, kuras es redzu, elpoju, var teikt, katru mīļu brīdi. Kā dabas, piemēram, aizsardzība, kā mežu aizsardzība, tad es drīkstu par to runāt. Piemēram, par bērniem, kurus es no 80. gadu sākuma regulāri sastopu skolās un bibliotēkās. Es varu kaut ko spriest par bērnu attiecībām ar lasīšanu un literatūru. 

Ja es tagad sākšu tēlot to atmodas laiku inteliģentu un analizēt visu, kā valstij jādarbojas, domāju, varu kļūt tikai smieklīga ar to. Bet es domāju, ka ļoti daudz tādu cilvēku, kas tieši otrādi iedomājas, ka tagad ir tādi laiki, kad katrs var spriest par visu, jo to jau it kā demokrātija pieļauj, ka katram var būt viedoklis un tāds arī ir. Tikai vajadzētu to viedokli stiprināt ar kaut kādām zināšanām un sajēgu. Un

es domāju, ka tas sajukums prioritāšu un sekundāro lietu nesamērīgumā rodas tieši no tā, ka skaļi spriež tie, kas neko nejēdz. Varbūt, ka pa klusu runā tie, kas kaut ko jēdz, un politiķi domā par sevi, nevis par to, kā valsts attīstīsies un kā šajā drausmīgajā ģeopolitiskajā situācijā tiešām vajadzētu rīkoties.

Ineses Zandere ir latviešu dzejniece un grāmatu redaktore, bērnu literatūras autore un izdevēja. Viņa studējusi filozofiju Latvijas Universitātē, un viņas pirmais dzejoļu krājums iznācis 1983. gadā. Strādājusi izdevniecībā "Avots", bērnu avīzē "Pionieris", vēlāk - "Laba" avīzē "Diena". Vairāk nekā 17 gadus bijusi žurnāla "Rīgas Laiks" redaktore. No 2004. gada ir arī izdevniecības "Liels un mazs" redaktore. 

Vairākkārtēja Autortiesību bezgalības balvas ieguvēja, saņēmusi Literatūras gada balvu par grāmatām "Iekšiņa un āriņa", "Melnās čūskas maiznīca".

Par devumu literatūrā saņēmusi arī augstāko valsts apbalvojumu - Triju Zvaigžņu ordeni 2008. gadā.