Latvijas Universitātes vēstures profesors Aivars Stranga  savā jaunākajā grāmatā “Latvija: Neatkarības pēdējais cēliens.1939.gada 23. augusts – 1940. gada 17. jūnijs” pēta  Latvijas neitralitāti 30.gadu beigās, savstarpējās palīdzības paktu ar PSRS un notikumus, kuri sagatavoja un veidoja Latvijas okupāciju. Vēsture mācot, kā vajag teikt patiesību, jo tad varbūt vēstures gaita būtu savādāka. Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar Aivaru Strangu par vēstures variantiem.

Ja Latvija būtu 1940. gadā bijusi demokrātiska valsts, vai Latvijas okupācija būtu bijusi citāda, vai un kāda ir Kārļa Ulmaņa atbildība okupācijas procesā, kāpēc Somijas liktenis Otrā pasaules karā bija atšķirīgs, vai pēc pieminekļa nojaukšanas Uzvaras parkā noticis vēstures pagrieziens?

Politiķi Uzvaras pieminekļa demontāžu nosauc par vēstures laikmeta beigām. Kādā ziņā mēs varam domāt par to, ka šādi notikumi ir laikam ir kaut kādas laikmeta beigas, cita laikmeta sākums. Kā vēsturnieks var zināt, ka laikmets beidzas vai sākas?

Aivars Stranga: Tur laikam būtu jābūt ļoti uzmanīgiem, jo vienu reizi mēs jau iekritām ar Frensisu Fukujamu un "vēstures galu" un ar liberālisma triumfu. Izrādījās, ka ne vēsturei pienāca gals, ne liberālisms tā triumfēja pat Amerikā ar Donaldu Trampu. Tā kā ar vēstures galu būtu jābūt uzmanīgām, bet kopumā tas ir ļoti nozīmīgs notikums, jo ļoti daudz ko mēs uztveram caur simboliem. 

Kas man visvairāk patika šajā notikumā, ka mēs spējām pieņemt lēmumu un spējām, neskatoties uz visiem iebildumiem, kas tur nāks, no Krievijas būs sankcijas, naftu nepārdos vai gāzi, mēs spējām un ļoti lielā vienprātībā spējām to ātri un labi realizēt. Es domāju, ka rīcības spēja kopš 24. februāra, kopš šī noziedzīgā uzbrukuma Ukrainai, mūsu politiķu rīcības spēja ir pieaugusi pozitīvā nozīme. To es vērtēju ļoti pozitīvi. Vai tas ir vēstures gals, to mēs nezinām, bet kāds ļoti nozīmīgs, ļoti pozitīvs posma gals gan ir.

Ir tāds uzskats, ka katrai vēsturnieku paaudzei it kā ir jāpārraksta vēsture no jauna. Kas, jūsuprāt, ir tas šodienas jautājumu loks, kādēļ šo posmu jums ir interesanti pētīt vai kādēļ to ir svarīgi pētīt vispār tieši šobrīd?

Aivars Stranga: Pēc Otrā pasaules karā trimdā, nometnēs Vācijā, Arveds Švābe rīkoju tādu Pirmo trimdas vēsturnieku kongresu. Un viņš teica, ka visi mūsu ceļi galu galā vedīs uz to, kāda bija mūsu valsts un kā mēs šo valsti zaudējām - mūsu valsts uzplaukums un zaudējums. Un tāpēc es domāju, ka šī tēma būs vienmēr ir ļoti aktuāla, jo vienmēr mūs vilinās viens jautājums, vai nevarēja būt citādāk. Nu varbūt mēs kaut ko nepareizi izdarījām, varbūt mēs varējām kaut kā izglābties? Jo tik īss, tik spožs un tik brīnišķīgs bija šis neatkarības [laiks] 20 gadi un tad tik strauji un tik pēkšņi tā bojāeja, ka šie jautājumi par alternatīvām, par to, ko mēs neizdarījām, mēs varējām darīt citādāk, viņi nodarbina visus lielos latviešu vēsturniekus. (..) Es domāju, ka šiem jautājumiem mēs pievērsīsimies nepārtraukti, tas ir nenovēršams jautājums.

Cik lielā mērā jums ir lietderīgi nodarboties ar vēstures variantiem, ja vēstures gaita būtu bijusi savādāka.

Aivars Stranga: Skaidrs, ka novērst bojā eju pēc tam, kad divi tirāni, visspēcīgākās kontinenta valstis vienojās par mūsu bojāeju, novērst mēs nevarējām. 

Kādreiz mēs, arī pats, kad biju jaunāks, daudz rakstījām, ja mēs būtu demokrātija, mēs aizietu bojā citādāk. Mēs aizietu bojā, bet droši vien citādāk, ar citādiem cilvēkiem, mēs šodien nevaram iedomāties, kas tie būtu kolaboracionisti, bet tagad droši vien tiktu atrasti. Dažreiz mēs domājam, ja mēs būtu stiprāki turējušies pie Tautas Savienības, varbūt tas mums būtu līdzējis, Diemžēl, lai cik solīda nebija šī organizācija, viņi neizglāba nevienu valsti. Somija izglābās ne tāpēc, ka viņa turējās pie Tautas Savienības, bet viņi fanātiski karoja un viņiem bija dabā milzīgs spēks - daba.

(..) es domāju, ka katrā paaudze, paies 20 gadi un kāds jauns vēsturnieks atkal rakstīs un rakstīs par šo laiku, kā mēs piedzīvojām tādu neatkarības mijkrēsli, kā mēs aizgājām bojā, vai varējām kaut ko citādāku izdarīt.

Piemēram, Dunsdorfs [Edgars] kādreiz sarakstīja tā: "Ja laupītājs iebrūk jūsu mājās, jums vismaz jākliedz."  Ulmanim būtu bijis vismaz jākliedz 39. gadā. Ja kliedziens ne vienmēr izglābj no laupītāja vardarbībām, bet nu visumā mēs arī nekliedzām.

Jūs iepriekšējā grāmatā "Kārļa Ulmaņa autoritārā režīma saimnieciskā politika no 1934. līdz 1940. gadam" it kā dekonstruēja šo Ulmaņa zelta laiku mītu. Kādā ziņā nu jaunā monogrāfija par par 1939./ 40. gadu ir kā savā ziņā ne tikai hronoloģiski, bet arī tāds loģisks turpinājums. Ja nebūtu bijis šis autoritārais režīms, kas tieši būtu bijis savādāk šajā posmā.

Aivars Stranga: Iedomājieties, būtu Saeima, būtu partijas. Visticamāk, viss notiktu tāpat kā viņš līdz tam notika - Krievijas izvirzītu mums savas prasības, aicinātu mūsu delegāciju. Viena lieta, kas noteikti būtu, mēs būtu garīgajā ziņā vairāk sagatavoti tai traģēdijai. Proti, brīva prese, pastāvētu brīvi viedokļi. Piemēram, Rīgā bija viens no labākajiem krievu laikrakstiem visām pasaulē "Segodnja", kas bija demokrātisks laikraksts un ļoti kritiski pret komunistisko Krieviju. Nav iedomājams, ka, ja nebūtu Ulmaņa apvērsums, ka "Segodnja" tā vienkārši sagremotu to, aicina mūsu ministru, ka uzspiež mums bāzu līgumu. Bet 1939. gadā "Segodnja" jau bija nacionalizēts un neko nevarēja rakstīt. Visticamāk, būtu viedokļu apmaiņa, domu apmaiņa, strīdu apmaiņa, ļoti karstu strīdu apmaiņa. Vismaz garīgi būtu vairāk sagatavoti, lai arī, godīgi sakot, sagatavoti kam, nu būtu vairāk sagatavoti bojā ejai.

Jūs arī esat kādreiz teicis, ka Ulmanis nekādi nevarēja novērst okupāciju, nevajadzētu mums arī viņu apsūdzēt par to.

Aivars Stranga: Tā būtu vislielākā kļūda šodien mesties un teikt, ka viņš ir pie kaut kā vainīgs. Viņš nav vainīgs, viņš okupāciju nevarēja novērst, bet viņš varēja, teiksim, vairāk teikt tautai patiesību.

Viņš varēja sasaukt parlamentu, kas apgrūtinātu krieviem šo darbību un, protams, vislielākie pārmetumi viņam attiecas uz 17. jūniju. Īpaši uz šo skandalozi neveiklo un nožēlojamo runu, ka mūsu valstī ienāk draudzīgās valsts karaspēks, un es lūdzu šo draudzīgas valsts karaspēku, uzskatīt par draugiem.

Vēstures profesors Aivars Stranga ir dzimis 1954. gadā Rēzeknē studējis, vēsturi Latvijas Valsts universitātē, kopš 1992. gada ir bēstures zinātņu doktors, Latvijas Universitātes Vēstures katedras profesors. 2019. gadā saņēmis Triju Zvaigžņu ordeni, vairāk nekā 100 zinātnisko publikāciju un 20 grāmatu autors un līdzautors. Savos darbos analizējis gan ebreju kultūru Baltijā, gan Latvijas ārpolitika 20. gadsimtā, gan Kārļa Ulmaņa autoritāro režīmu un Latvijas okupāciju.