Par demokrātijas un autoritārisma cīņu un to, kā šī cīņa beigsies, par pendeles principu politikā un atpalikšanu no citām Baltijas valstīm, kā arī par to, vai iekšpolitika svarīgāka par ārpolitiku, un to, vai Latvijai ir kāds īpašs attīstības ceļš, raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar politologu un Eiropas Parlamenta (EP)deputātu Ivaru Ījabu.

Ivars Ījabs pirms nu jau četriem gadiem iznākušā grāmatā rakstīja, ka viedokļu līderu loma esot atstājis pagātnē ar savu daļu nostalģijas, bet bez nožēlas vai skumjām. 

"Lietas tāda, ka pārskata periodā latviešu publicistikā ir nobīdījušās koordinātas," viņš rakstīja.  "Es nespēju konkurēt ar morālu eksaltāciju, kuru no saviem favorītiem arvien vairāk sagaida sabiedriskā doma. Nodarboties ar inteliģento "aģitpropu" man vienkārši neļauj audzināšana."

Kas notiek, ja pie valsts vadīšanas lietām ķeras politologs?

Ivars Ījabs: Vienkārši sakot, tas ir apmēram tāpat, kā futbola komentētājs mēģina pats spēlēt futbolu, kas varbūt no malas izskatās savdabīgi, bet, no otras puses, tu jau nekad nevari zināt, kā futbols ir jāspēlē un kā viņš tiek spēlēts, ja tu pats nekad neesi uzsitis pa bumbu ar kāju. 

Kaut kas līdzīgs noteikti ir arī ar tiem politologiem, kuri tādā tīri akadēmiskā kapacitātē lielākoties pēta tos procesus no ārienes, bet iekšā tajā sistēmā, protams, daudzas lietas izskatās krietni savādāk.

Tajā pašā grāmatā ir publicēta tava runa, saņemot Cicerona balvu, kurā teici, ka politikas virtuvē caur dūmiem un garaiņiem redzamais vai nojaušamais ļoti bieži ir tālu no tā, ko raksta politoloģijas mācību grāmatas.

Ivars Ījabs: Jautājums, vai politoloģijas izglītība ļauj cilvēkiem saprast un labi darboties politikā. Es domāju, ka varbūt jā, bet ar diezgan lielām iebildēm. Politikas zinātne kā visas zinātnes cenšas fiksēt kaut kādas lielās struktūras, savukārt tad, kad tu paraugies uz to politisko procesu tuvumā, tu redzi, ka tur ir tādas lietas kā, piemēram, personības - dažādi cilvēki ar dažādiem uzskatiem, dažādām simpātijām vai antipātijām viens pret otru, kurus nekad nevienā politoloģijas teorijā iekšā neierakstīsi. Tieši tāpēc tās ir tomēr divas diezgan atšķirīgas lietas.

No tā var secināt, ka politiķus

vispār negatavo skolas un augstskolas. Par politiķiem var kļūt ļaudis tikai darbojoties šajā jomā. Ir dažādas izglītības, kurām ir priekšrocības, lai darbotos politikā. Es domāju, ka juristi tādi ir, ekonomisti, arī politologi, nepārprotami, vai, piemēram, aktieri. Mēs zinām, ka tie bieži vismaz kādu mirkli ļoti veiksmīgi darbojas politikā.

Bet kopumā to darbu var iemācīties tikai darot un nevis skolas solā.

(..)

Ivars Ījabs: Es domāju, lielā mērā par to laikmetu, kurā mēs dzīvojam, kurš visdrīzāk, man vismaz tā šķiet, kā diletantam vēsturniekam, ka

nākotnes vēstures grāmatās par šo laikmetu varbūt mazāk runās par Trampu un tamlīdzīgām lietām, un Ķīnu. Bet vairāk runās par laikmetu, kurš ir digitālās revolūcijas laikmets.

Tas, ko mēs šobrīd redzam arī attiecībā uz demokrātijas ietekmēšanu caur soctīkliem, caur dažādām viltīgām tehnoloģijām, tas jau ir šobrīd no uzkrītoši redzams. Jautājums par socioloģiju, vai socioloģijai joprojām ir vērts veiktās aptaujas, kuras viņi veic, vai nākotnē varbūt socioloģijai vajadzēs pilnībā pāriet tikai uz "Facebook" analizēšanu, kur arī var ļoti daudz visādas lietas fiksēt.

Ivars Ījabs ir Eiropas Parlamenta deputāts, ievēlēts no partiju apvienības "Attīstībai/ Par!" saraksta 2019. gadā. Studija savulaik sācis Latvijas Mūzikas akadēmijā Mežraga klasē, vēlāk studējis filozofiju Latvijā un Vācijā. Ieguvis filozofijas bakalaura un maģistra grādu. Līdz ienākšanai politikā bijis Latvijas sabiedrībā plaši pazīstams politologs, publicists, asociētais profesors Latvijas Universitātē un pētnieks Latvijas Universitātes Sociālo un politisko pētījumu institūtā. Vairāku politiskās publicistikas grāmatu autors.