Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes asociēto profesoru Raimondu Cerūzi par 80 gadiem pēc Otrā pasaules kara beigām un šī laika izpratni Krievijā, Vācijā un Eiropā, un Otrā pasaules kara beigu saistību ar mūsdienu procesiem starptautiskajā un Latvijas politikā.

8. maijā paiet 80 gadi, kopš beidzās Otrais pasaules karš, kura beigas vai sekas vēl aizvien kalpo kā politikas instruments mūsdienās. Otrā pasaules kara beigas reizē bija laiks, kad sākās Austrumeiropas pakļaušana, tas iezīmēja pretošanos padomju okupācijas varai. Kā domāt un ko no jauna domāt par Otrā pasaules kara beigām un tā attiecībām ar mūsdienu procesiem? 

Kara beigas Latvijai nesa samērā smagus pārbaudījumus - valstiskās neatkarības zaudēšana, iedzīvotāju iznīcināšana holokaustā, represiju un karadarbības rezultātā, un tas ietekmē ļoti daudzu cilvēku dzīves. Ja mēs uzskatam, ka katra vēsturnieku paaudze kaut kādā ziņā pārraksta vēsturi no jauna, jo ir parādījušies jauni avoti, ir parādījušās interpretācijas, iespējas vai veidi, kas ir tas, kā mēs skatāmies uz to, kas notika Otrā pasaules kara?

Raimonds Cerūzis: To var konstatēt vēsturiski, ka ir bijuši ir tādas situācijas, kad bijusi vēlme kaut ko pārrakstīt vai savādāk interpretēt. Pēc Otrā pasaules kara vācieši neapzinājās savu vainu, sešdesmitajos gados bija vilnis, kad mēģināja saredzēt gan Pirmajā, gan Otrajā pasaules karā noteikt primāri vācu vainu. Savukārt astoņdesmitajos gados, atkal pēc kādiem 20 - 25 gadiem mēs varam redzēt, ka ir vēlme tieši pretēji skatīties plašāk pasaulē, mēģināt saprast, varbūt ne tikai vāciešos, bet kaut kur citur ir kādi piemēri, kāda vaina, kas saistās gan ar Pirmo, gan ar Otro pasaules karu. Varbūt ne tikai vācieši ir kā tāda bestiāla tauta, ja kas ir vainīga pie visa, bet ir kaut kādi piemēri, kuros vācieši varēja, teiksim, iedvesmu smelties. Tad saredzēt, ka ļoti daudz piemēru, tās brutalitātes, nežēlības piemēru ir rādījusi Krievija, Padomju Krievija, Padomju Savienība. 

Pēc padomju bloka sabrukuma Latvija, pārējās Baltijas valstis atguva neatkarību, tad mēs varam redzēt, ka pasaulē arī ir tāds liberālisma vilnis, ko varētu arī zināmā mērā izprast kā tās interpretācijas līdzsvarošanu. Tādus progresīvus viedokļus popularizēja tieši vēsturnieki no bijušās Padomju Savienības un, lai cik tas būtu pārsteidzoši, arī vēsturnieki, kas pēc savas izcelsmes bija krievi. Viņi nāca klajā ar uzskatiem, ka Otro pasaules karu lielā mērā ir izraisījusi tieši Padomju Savienība, ne tik daudz varbūt kādi citi aspekti, kas iepriekš ir parādījušies Rietumu vēstures literatūrā. Uzskats par to, ka Padomju Savienība, arī Krievija kā tāda vēsturiska parādība ir bijusi līdzvainīga daudzos satricinājumos un tostarp arī Otrajā pasaules karā, mērķtiecīgi uz to virzījusies. Patiesība jau tajā ir, jo Padomju Savienības mērķis bija faktiski vispasaules sociālistiskā revolūcija, kas nebija panākama mierīgā veidā, tā bija panākama tikai ar saspīlējumu, konfliktu, ar kara izraisīšanu. Tas ir tas, ko ilgtermiņā Padomju Savienība varbūt gatavoja, un Vācija, nacionālsociālistiskā Vācija šai gadījumā zināmā mērā tikai atbildēja uz šo izaicinājumu. Tas arī 30. gadu retorikā, ideoloģiskajā retorikā diezgan labi parādās avotos.

Putins paziņo ka viņš laika posmā no 8. līdz 11. maijam Ukrainas frontē izsludinās pamieru, kas izskatās līdzīgs visiem citiem viņa propagandas kontekstā sludinātajiem pamieriem. Kas ir tas motīvs, kādēļ Otrā pasaules kara beigu datums vēl aizvien ir noderīgs vai izdevīgs, lai būvētu šāda veida informatīvas operācijas Krievijas iekšienē, uz ārpusi?

Raimonds Cerūzis: Liela uzskatu inerce ir Krievijā.

Tas ir viens no krievu vai Krievijas identitātes balstiem, šis uzskats par Otro pasaules karu un labajiem vai ļaunajiem šajā karā. Tas ir kā tāda pasaka, kam tic krievi, tic Krievija. Un zināmā mērā tas ir raksturīgs visām pasaules sabiedrībām - vērtēt notikumus vēsturē kā pasakā mēs vērtējam, kā pasakā par Ansīti un Grietiņu, piemēram, kur ir labie un ļaunie varoņi un nekas cits nav pa starpu. Tikai šādās kategorijās.

Krievijas nostāja vēsturiski ir bijusi visos gadījumos, mēs neredzam citus precedentus, ka viņas nostāja, viņas politika vienmēr ir attaisnojuma, vienmēr ir bijusi pareiza. Krievija vienmēr ir bijusi labo pusē. 

Otrā pasaules kara noslēgums, tas cildenākais faktiski notikums, kas tā vai savādāk ar Krievijas vēsturi saistās, un citu īsti atrast laikam krievu sabiedrība nav spējīga. Tā varētu arī to interpretēt.

Vēsturnieks Raimonds Cerūzis ir Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Vēstures un arheoloģijas nodaļas asociētais profesors, vēstures doktors. Bijis starptautisko norišu komentētājs un ārzemju nodaļas vadītājs Latvijas Radio, galvenais redaktors Latvijas starptautisko atpazīstamību veicinošām publikācijām Latvijas Institūtā.  Daudzu publikāciju autors par Latvijas, Vācijas, Austrijas un vācbaltiešu vēsturi, viņa zinātniskās intereses ir 19. - 21. gadsimta starptautisko attiecību un etnisko minoritāšu vēsture, Baltijas vēsture, ideoloģiju vēsture, vācu ietekmes vēsture Latvijas teritorijā.