Raidījumā Brīvības bulvāris saruna par jauno nedrošības laikmetu ar publicistu, vēsturnieku un Nacionālo bruņoto spēku virsleitnantu Robertu Rasumu.

"Mums ir jāiemācās domāt par ģeopolitiku un Ameriku jaunā veidā." Tā nesen teica bijušais disidents Ādams Mihņiks analītiskajā portālā "Project Syndicate", uzdodot jautājumu: vai mums ir darīšana ar kaut ko nejaušu vai arī tā ir pasaules evolūcijas zīme? Respektīvi, pasaule virzās jaunā virzienā. 

Ja es jums uzdotu šo Mihņika pamesto jautājumu, vai mums šobrīd, ja mēs runājam par Ameriku, piemēram, jo no tā izriet konteksts sarunām ar Ukrainu, vai mums ir darīšana ar nejaušību vai tomēr pasaule virzās kaut kādā citā virzienā?

Roberts Rasums: Mums vienmēr ir tieksme skatīties uz vēstures plūdumu ar hēgelisko tēzes - antitēzes domu, ka tā virzās taisnā līnijā uz priekšu. Bet man laikam personīgi patīk tā doma par spirāli. Man liekas, citāts bija, ka vēsture neatkārtojas, bet tai noteikti patīk rezonēt. Tādēļ man liekas, ka tas nav nekas fundamentāli jauns, ja mēs paskatāmies uz to 30 - 50 gadu griezumā. Galu galā daudziem ir grūti, man liekas, pieņemt, ka 1990. gads bija pirms 34 gadiem, tas ir diezgan sen jau. 

Beidzoties aukstajam karam, ASV, un tad jārunā tieši par ASV, nevis par Rietumiem, kļuva par pasaules policistu, un tā izšķieda savus spēkus, mēģinot ieviest pasaules kārtību pēc sava ģīmja un līdzības. Un, ja mēs paskatīsimies vēsturē, pirms 15 - 20 gadiem mēs ļoti daudz par to pukstējām: par to, ka amerikāņi mēģināja veidot savu pasauli Tuvajos Austrumos, Āzijā, Dienvidamerikā.

ASV lēnā garā no tā, varētu teikt, sagura, un tagad sāk atkāpties no tās pasaules policistu pozīcijas. Tagad mums visiem ir milzīgs pārsteigums par to, ka izrādās, ka tad, kad policists aiziet, paliek bardaks.

Šajā ziņā laikam jāsaka, ka tas, kur mēs esam atkāpušies atpakaļ, ir tāds haosa laikmets, kas līdzīgs varbūt kādiem 30. gadiem [20. gadsimtā], kaut kādā ziņā varbūt 40. gadu beigām, kad īsti pasaules aktori līdz galam nesaprata, kur mēs esam aizkūlušies. 

Kaut kad, man liekas, es pats uzrakstīju, ka 21. gadsimta desmitie gadi visdrīzāk būs "zelta laikmets". Un tagad tā visdrīzāk izskatās. Mēs dzīvojam "pēczelta laikmetā". Vienīgais, kas atliek, viņu būvēt no jauna un saprast, kāda ir mūsu jēga visā šajā.

Ja runājam par to, kas notiek šobrīd transatlantiskajās attiecībās, Krievijas - ASV tā saucamās sarunas. Pārskatīju to, ko jūs savulaik rakstījāt par doktoru Henriju Kisindžeru, bijušo ASV valsts sekretāru. Tas bija laikam raksts "Satori", kas bija veltīts viņa nāves dienai vai īsi pēc viņu aiziešanas mūžībā. Tur bija interesanta tēze, kur jūs atsaucāties uz Kisindžeru, kuram vienmēr daudz kas tika pārmests par viņu darbību dzīves laikā. Viņš esot mēdzis teikt, ka jūs neredzat manu slikto izvēļu pasauli. Kādā ziņā kaut kas līdzīgs ir vērojams ASV šobrīd? Vai varam teikt, ka mēs arī varbūt neredzam Marko Rubio vai Trampa slikto izvēļu pasauli?

Roberts Rasums: Es neticu tam. Lai cik grūti to būtu atzīt, Kisindžers tomēr ir bijis, ja ne starptautiskās diplomātijas ģēnijs, bet tāds fundamentāls spēlētājs gan. Kā Makjavelli, kā teorētiķi, kā Rišeljē, kā Bismarks. Viņš pārdzīvoja 12 ASV prezidentus, visus Ķīnas līderus, viņš izveidoja to pasauli, kāda bija Aukstā kara pasaule. Un viņš pieredzēja tās beigas. 

Stingri esmu pārliecināts, ka tas, kas tagad notiek Vašingtonā, tur nav šī ļaunā ģēnija pieskāriena, sauksim to tā, tur ir haoss. Jo Kisindžeram bija skaidra vīzija, viņš dzīvoja pasaulē, kur viņš gribēja, lai Amerika ir varena, Amerika ir pirmajā vietā un Amerika ir izdzīvojusi. Ņemot vērā, ka tie bija laiki, kad vienubrīd pasaulē kodolieroču skaits, man liekas, bija pie 90000 katrā pusē. Mēs runājam par ārprātīgiem arsenāliem. Un šajos apstākļos primāri bija nepieļaut, ka tie arsenāli izkustas. 

Kas varētu būt tie priekšnoteikumi, lai šī sistēma nostabilizētos? Vēl kādam aktoram ir jāspēj pārbīdīt robežas?

Roberts Rasums: Es domāju, tā ir mana personīgā spekulācija. Ir reģions, kur Krievija vai Ķīna, var darboties diezgan brīvi. Centrālāzija, piemēram. Vietas, kuras neskar pasaules okeāns, un amerikāņu aviācijas bāzes kuģu grupas nespēj uz turieni aizpeldēt, jo vēl nav attīstījuši spējas pārvietoties pa sauszemi. Tajā pašā laikā to lielā mērā izšķirs jautājums, kāds būs Krievijas liktenis pēc šīs avantūras Ukrainā, jo Krievija no tā izies ar kaut kādu jaunu stāvokli. Ja tai beigu beigās ļaus Ukrainu "apēst", tad viņa visdrīzāk kļūs Eiropas reģionā par vienu no valstīm, kura drīkst rīkoties pēc savas patikas. Un katrā gadījumā tad mēs runāsim par reģionālajām lielvarām, par daudzpolāru pasauli. Tas, vai mums varētu izveidoties vienpolāra pasaule pašlaik, es personīgi domāju, ka tas nav reāli.

Roberts Rasums ir Latvijas Universitātes politikas zinātnes bakalaurs un vēstures maģistrs, specializējies Latvijas neatkarības kara un civilmilitārajās attiecībās, regulāri raksta par ārpolitiku un ģeopolitiku interneta izdevumā "Satori". Viņš ir arī Nacionālo bruņoto spēku leitnants.